Foto: LALIGABA publicitātes foto
AUTORS: Juris Kronbergs
REDAKTORS: Guntars Godiņš
MĀKSLINIEKS: Egils Kronbergs
DARBA NOSAUKUMS: “Uz balkona / bet ja visu laiku...”
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
ANOTĀCIJA: Jura Kronberga jaunāko dzejoļu grāmata "Uz balkona / bet ja visu laiku..." ir divi dzejas krājumi vienos vākos. Grāmatas pirmo daļu, pirmo krājumu, veido liels dzejoļu cikls “Uz balkona” (2015). Tas ir psiholoģiski filozofisks, eksistenciāls protagonista (tātad jebkura indivīda, personības) tēlojums – mēs visi esam daļa no Visuma, bet tai pašā laikā esam neizbēgami vieni. Savukārt, grāmatas otrā daļā, krājumā “bet ja visu laiku...”, apkopoti gan agrāk nepublicētie, gan arī laikrakstos un žurnālos no 2000. līdz 2016. gadam publicētie dzejoļi. Šī daļa ved dzejnieka pasaulē, atklājot viņa "dabu" gan tematiski, gan stilistiski. Jura Kronberga jaunā, jubilejas, dzejoļu grāmata lasītājam atklāj dzejnieku “pilnā augumā”, kā tas arīdzan pienākas apaļu jubileju reizēs.
PAR AUTORU: Juris Kronbergs (1946) dzimis latviešu ģimenē Stokholmā, raksta dzeju gan latviešu, gan zviedru valodā. Viņam izdotas 14 dzejas grāmatas. Atdzejojis zviedriski A.Čaku, I.Ziedoni, V.Belševicu, D.Sodumu, K.Skujenieku, E.Raupu, G.Godiņu u.c., kā arī latviskojis daudzus zviedru autorus. Deviņdesmitajos gados strādājis par kultūras atašeju Latvijas vēstniecībā Zviedrijas Karalistē. Juris Kronbergs ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1998), Zviedrijas Ziemeļzvaigžņu ordeņa kavalieris (2000), Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (kopš 2003. gada). Saņēmis Ojāra Vācieša prēmiju (1989), Zinaīdas Lazdas fonda balvu par dzejoļu krājumu „Laiks” (1995, kopā ar Uldi Bērziņu), Dzejas dienu balvu (1998), Latvijas Rakstnieku savienības tulkotāju balvu (1999), A. Čaka balvu un PBLA K. Barona prēmiju (abas 2005), A. Eglīša un V. Janelsiņas balvu literatūrā (2007, ASV), „Poesias pavasaris” balvu (2010, Lietuva), Zviedru akadēmijas tulkošanas godalgu (2014). „Kronberga dzeja patiesi piesātināta ar sadzīviskām un ikdienišķām asociācijām, taču nekad nenolaižas līdz primitīvismam; viņš mēdz būt dzejniekam pat neraksturīgi konkrēts, bet tai pašā laikā uzdzirkstī ar visaugstākās raudzes metaforiku; Kronbergs ir ekstravagants, taču šīs ekstravagances ir apbrīnojami delikātas, nemēģinot ērcināt vai provocēt lasītāju.” (Guntis Berelis)
„..man pašam vissvarīgākais tas, kas veicina rakstīšanas procesu: ka spēju pats sevi pārsteigt. Jo dzeju rakstīšana ir arī rotaļa – brīžiem visai nopietna, bet rotaļa.” (Juris Kronbergs)
Raidījums par labāko dzejas krājumu.
Raidījums par Juri Kronbergu
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Liega Piešiņa
kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja
Ar jauno krājumu Juris Kronbergs nostiprina savu īpašo vietu latviešu literatūrā. Vērojot apkārtni no sava poētiskā balkona, Kronbergs apliecina, ka latviešu valoda ir viņa īstās mājas, tomēr tajās spēcīgi piemājo pasaules elpa. Vienos vākos dzejnieks spēj ne tikai ielikt divus dzejoļu krājumus, bet radīt un pārradīt latviešu un zviedru tekstus. Viņš apzinās, ka dzeja rodas no personiskās iekšējās vajadzības un tā ir unikāla.
Sandra Ratniece
literatūrzinātniece
Juris Kronbergs šoreiz parūpējies par dubultkrājumu, par ko liecina arī nosaukums „Uz balkona/ bet ja visu laiku…”. Grāmatas daļā ar nosaukumu „Uz balkona” ietverts divu gadu laikā tapis dzejoļu cikls. Autors vienmēr pratis pārsteigt, taču šoreiz jo īpaši, un, to lasot, rodas pat kaut kas līdzīgs katarses sajūtai. Dzejoļu cikla epicentrs ir balkons – objekts, no kura raugoties dzejnieks ietiecas cilvēka personības slēptākajos stūrīšos, urdot to gan psiholoģiskiem, gan eksistenciāliem sajūtu paņēmieniem. Balkona tēlam semantiski tuvi ir tilts un laipa, tādējādi liriskā varoņa eksistenciāli vērstais skats kopumā ir plašāks un aptveroši skar laiktelpu (no atmiņu dzirkstīm līdz iespējai vērties apvārsnī). Balkons (tilts, laipa) ir vieta, no kuras var pārredzēt; vieta, no kuras liriskais varonis ir redzams pats; vieta, uz kuras jānotur līdzsvars vai grūtākos brīžos ir jābalansē. Uz balkona/ tilta/ laipas norit nepārtraukta un visaptveroša visslēptāko pasaules nianšu un dvēseles stūrīšu atkailināšanas simbioze. Dzejoļu ciklā autors skaudri atklāj mūsdienu cilvēka traģiku, viņa dilemmu ikdienā, proti, būt sociāli aktīvam, taču vienlaikus arī neizbēgami vientuļam. Otrā grāmatas daļa „bet ja visu laiku…” atklājas kā daiļrades apkopojums, jo tajā iekļauti teksti, kas tapuši kopš 1980. gada, taču grāmatās līdz šim nav ietverti. Šajā krājumā atradīsim daudz veltījuma dzejoļu, kas apliecina autora pietāti un cieņu pret kultūrvidi, tās veidotājiem, un atsedz dzejnieka līdzcilvēku plašo spektru.
Eva Eglāja-Kristsone
literatūrzinātniece
Kronbergs pirms piecdesmit gadiem publicēja dzejoli „Maza intervija ar sevi pašu”, kur uzdevis sev jautājumus, tostarp „Ko Jūs ar savu rakstīšanu gribat izteikt?/ Neko sevišķu”. Tā gan no malas nav šķitis, arī šajā jubilejas krājumā, jo Kronbergu piesauc gan trimdas dzejas modernisma kontekstā, gan kā tiltu starp zviedru un latviešu dzeju un valodu. Kronberga valodiskās rotaļas raksturo kaut šīs divas rindiņas Knutam un Intai Skujeniekiem veltītajā dzejolī: „kas ir plombīrs?/ plombīrs nav plombvīrs-“, nebaidoties no bērnišķīguma un tajā pašā laikā ietilpinot izsvērtas emocijas. Bet kamdēļ vajadzēja „divi vienā” – no katras puses lasāmus divus dzejoļu krājumus vienā grāmatā – netop skaidrs.
LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:
Undīne Gobiņa
RFL 10.klase
Vientulība - & - Balkons. Jau no pirmajām lapaspusēm saprotams, ka šis Jura Kronberga dzejas krājums būs pilns ar filozofiski eksistenciāliem jautājumiem un idejām, par ko varēs domāt dienām, nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Balkons ir kā metafora – cilvēka attālinātais skatpunks uz dzīvi. Darba cikliskais formāts, hronoloģijas, vietas, laika un pieturzīmju trūkums tam piešķir tādu kā sirreālu noskaņu. Te pagātne sajaucas ar nākotni. Visums ir cilvēks, un cilvēks ir visums. Tu esi, un tajā pašā laikā tu neesi. Tieši šis man patīk dzejoļu ciklā. To var vairākkārt pārlasīt, bet tāpat katru reizi atrast kādu jaunu ideju, norādi vai atziņu.
Anna Villere
RFL 10.klase
Juris Kronbergs savu dzejoļu krājumu „Uz balkona" ir rakstījis no vērotāja pozīcijas. Dzirdot, redzot, jūtot jezgu uz ielām, ieelpojot pilsētas smaržu, bērnu čalas. Dzīvojot katram savā ritmā, mēs to neredzam, bet vērotājs to spēj atklāt visā pilnībā. Dzīve pilsētā, kas savijas ar dvašu no laukiem, paver burvīgu skatu uz Latviju visā tās pilnībā. Balkons ir kā atslēga, – ja vēlies redzēt pilsētā skrienošos, bet laukos plūstošos notikumus, tad izej uz balkona! Pļavas, senlaicīgas pilis, jūras un ezeri, gluži pretējais daudzstāvu mājām, cilvēku burzmai, ielām un trotuāriem. Arī pasaulē aktuālas tēmas ir aplūkotas dzejoļu krājumā. Traģēdija Norvēģijā atklāta rakstnieka acīm, bet par to, cik demokrātiski ir zviedru elkoņi un vai tiešām pēc sitiena paši varam lemt, vai tas sāpēs, Kronbergs ļauj lemt mums.
Miķelis Liniņš
ĀVĢ 11.klase
Ne iekšā, ne ārā, bet uz balkona. „Sakārtota nekārtība” ir frāze, kas nāk prāta pēc Jura Kronberga dzejoļa krājuma „Uz balkona” izlasīšanas. Dzejoļi, kas ir rakstīti verlibrā, ir pēc tam saistoši sakārtoti ~70 lapaspusēs, kas veido ilgu, saistītu, plūstošu krājumu. Tas, ka pirms dzejoļiem ir „&” simbols, ir ļoti atbilstoši, jo tiešām ir tas, ka viss krājums ir vienota doma un sajūta. Lai gan krājumā ir pielietoti vārdi no citām valodām, tie ir rakstīti latviski, kas atņem ritmu, bet ne domu. „tie man savādi (angliski) čukst: kādi savādi augļi” Balkons ir starpposms uz kura tu atrodies, jo tu neesi ārā un neesi iekšā, bet pa vidu. Tu vēro apkārtni, kas tevi ietekmē, bet tajā pašā laikā tu skaties iekšā, savā iekšējā pasaulē, bet kas lēnām lobās kā vecas tapetes. Ja tu esi indivīds, kas dievina urbānismu un baudu ilgi vērot apkārtni, tad šī grāmata ir tieši tev, ja vien tavs prāts ir gatavs to aptvert.
Liene Žīgure
ĀVĢ 11.klase
Pasaule no balkona Ar balkona dzīvi ir tā kā ar vārdu priedēkļiem – šķietami niecīga, bet maina pilnīgi visu redzējumu. Juris Kronbergs dzejoļu krājumā “Uz balkona” vērš uzmanību tā sauktajai balkona dzīvei jeb kādai vietai vai stāvoklim katra cilvēka ikdienā, kad tiek risinātas vienkāršas pārdomas par dzīvi, tiek domāts par pagātni, ilgām un cerībām, bet lielākoties – eksistenciāliem jautājumiem. Autors bieži liek aizdomāties, kā tīri fiziska pieaugšana no bērna līdz pieauguša cilvēka vecumam ļauj raudzīties uz pasauli ar pavisam jaunu skatījumu uz to. Dzejoļos tiek apzināta sabiedrības eksistence un tās ietekme uz indivīdu, bet vienlaicīgi tiek akcentēta arī vientulība un spēja distancēties no sabiedrības un kaut uz brīdi sajusties vienam. Rakstnieks dzejoļos ietver idejas, kuras lasītājs prātā var nemitīgi pārdomāt, katru reizi izjūtot jaunas emocijas vienā un tajā pašā dzejolī. Balkona dzīve neaprobežojas tikai un vienīgi ar Latvijas robežām – autors vērš uzmanību tās eksistencei arī citās pasaules vietās, piešķirot krājumam vispasaulīgu nokrāsu.
Izdevuma otra puse ir dzejoļu krājums “Bet ja visu laiku...”, kurā apkopoti gan nepublicētie, gan žurnālos un laikrakstos publicētie dzejoļi. Daži dzejoļi ietver mazliet ironijas, vārdu spēles, citi domāti kā veltījumi. Ir arī tādi, kas šķiet nomaldījušies un atraduši vietu nepareizajā izdevuma pusē, tas ir, rada līdzīgu noskaņu kā tie no “Uz balkona”. Tā arī nav skaidrs, kādēļ gan abi dzejas krājumi apkopoti vienā izdevumā, jo otrais liekas mazliet haotisks, nav vienojoša motīva, ja salīdzina to ar pirmo krājumu “Uz balkona”.
Uzlabotais “Uz balkona” vāks precīzāk atspoguļo krājuma būtību un piešķir tam jaunu elpu. Uz pasauli no balkona lūkojas pats dzejas krājuma lasītājs, veicot novērojumus par vienmēr mainīgo un kustībā esošo pasauli, uz ko norāda lidojošais putns. Gan nolupusī balkona krāsa, gan kūstošais pulkstenis norāda uz laiku, kas rakstnieka ietērptajos vārdos šķietami plūst – pagātne un nākotne it kā saplūst kopā, un katra dzejoļa pirmā rindiņa, kas sākas ar vienkāršu “&”, turpina jau iepriekš aizsākto ideju. Laipa ūdenī, pa kuru pastaigājas mazais zēns, ir vēl viens “balkona” paveids – vieta, kur nodoties eksistenciāliem jautājumiem un vienkārši vērot pasaules kustību.
