Foto: Kristīne Zamurajeva
AUTORE: Luīze Pastore
MĀKSLINIEKS: Reinis Pētersons
REDAKTORI: Jūlija Dibovska (atbildīgā redaktore), Elīna Kokareviča (literārā redaktore)
DARBA NOSAUKUMS: "Maskačkas stāsts"
IZDEVNIECĪBA: Neputns
ANOTĀCIJA: Aizraujošu piedzīvoju stāsts par puisēnu Jēkabu, kurš pavisam negaidīti nokļūst Rīgas noslēpumainākajā rajonā Maskačkā. Tur viņš iepazīstas ar īstu jūrnieku Ērgli, pavisam neciešamu meiteni Mimmi un sadraudzējas ar pašu Maskačkas Bosu — runājošu suni! Mākslinieks Reinis Pētersons par „Maskačkas stāsta” ilustrācijām tika nominēts Jāņa Baltvilka balvai grāmatu mākslā.
PAR AUTORI: Luīze Pastore (1986) ir divu bērnu grāmatu autore („Stāsts par Pakaļasti tiem, kas vēl aug” (2009) un „Petra un Sniegpārslu meistars” (2012)). Studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, kas atrodas Maskavas forštatē jeb tautā kareivīgi dēvētajā Maskačkā, Luīze iepazinusies ar šīs neatkarīgās republikas iemītniekiem, kuri iedvesmoja pastāstīt par visiem zināmo, taču līdz galam neiepazīto Rīgas rajonu — Maskačku. "Mani iedvesmo tas, ka bērnu grāmatās viss ir iespējams. Mazs zēns var Rīgu nogremdēt pašā Daugavas dibenā, suņi runā cilvēku mēlē, un leģendārā Maskačka piepeši pārtop par drošāko republiku bērniem un klaiņojošiem suņiem. Es vēlētos, kaut literatūra liktu noticēt – arī manā dzīvē viss ir iespējams! Pa īstam!"
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
Jānis Vādons
Dzejnieks, tulkotājs
Atpazīstama vide, spraigs saturs un dzīva valoda, vienlaikus nepaliekot izdabājošā virspusējībā, bet vedinot pat pazīstamo ieraudzīt atšķirīgos toņos – tās ir kvalitātes, kas šo grāmatu padara par interesantu un vērtīgu. Autors, šķiet, var būt pārlaimīgs, kad redz bērnus kāri un aizrautīgi aprijam lappusi pēc lappuses.
Ronalds Briedis
Dzejnieks
Kad lasi Luīzes Pastores „Maskačkas stāstu”, dzīvais un krāsainais autores stils un pārliecība, ka mazais lasītājs tiek uztverts visnotaļ nopietni un kā līdzvērtīgs sarunbiedrs, uzbur estētisku baudījumu, kas mijas ar nostalģiskām izjūtām un vieglām skumjām. Cik ļoti ko šādu būtu gribējies lasīt savā bērnībā!
Ieva Lešinska-Geibere
Tulkotāja
Luīze Pastore „Maskačkas stāstu” rakstījusi auditorijai, kas Latvijā šķiet visvairāk apdalīta – vecāko pamatskolas klašu bērniem. Tas ir sižetiski aizraujošs, raksturu ziņā fascinējošs stāsts, kur netrūkst nedz fantāzijas, nedz arī reālistisku mūsdienu Rīgas nomales vides un sadzīves aprakstu. Lieliska iztēle, bet nekas nav izdomāts vai sagudrots. Vislabākā rekomendācija – bērniem patīk!
Fragmenti no skolēnu vērtējumiem:
Jasmīna B.
Grāmata bija par Jēkaba un Mimmi (pilnajā vārdā Marija) piedzīvojumiem Maskačkā. Šajos piedzīvojumos viņiem pievienojās suņu grupējums, kura vadonis bija Bass, un Mimmi tētis Ērglis. Kad Maskačkā iebrauc kāds spīdīgs limuzīns un uz sienas uzraksta “Te valda dižkungs Imants Rausis”, Mimmi uzreiz saprot, kas par lietu, un tajā brīdī sākas, iespējams, labākais piedzīvojums Jēkaba mūžā – Maskačkas glābšana no iznīcības. Man ļoti patika šī grāmata, jo tajā bija humors, jautrība un arī nedaudz dusmu, vēl man patika tas, ka šī grāmata pastāsta to, ka Maskačka nav tikai bīstams un nabadzīgs rajons, bet arī Maskačkā ir savs skaistums un prieks. Man patika arī tas, ka viss grāmatā notiekošais ir pilnīgi iespējams arī dzīvē, atskaitot to, ka suņi var runāt. Man patika, ka Mimmī obligāti vajadzēja būt trīs pamatojumiem, jo, ja ne, tad pirmie divi neskaitās.
Agate V.
Grāmata ir stāstīts par Jēkabu Putnu un viņa tēti. Jēkabam vienmēr patika skatīties pa logu un domāt par to, kā būtu, ja Rīga nogrimtu Daugavas dibenā. Jēkabs par to vislaik domāja un tā arī notika, bet viņš bija cerējis, ka tur būs lieli kuģi, kas viņu izglābs un viss būs tāds, kā viņam patīk. Viņa tētis bija ļoti dusmīgs, un viņš aizsūtīja Jēkabu uz Maskaču. Viņš teica, ka Jēkabam tur būs droši un ka viņi satiksies pēc kāda laika. Maskačkā Jēkabs satikās ar Ērgli, Mimmī un Maskačkas bosiem. Man šī grāmata patika daļēji, jo man nepatīk, kad notiek nereālas lietas, bet man arī liekas, ka šī grāmata daudziem patīk, jo viņa ir pilna interesantu notikumu, kuros mainās realitāte ar fantastiku.
Laura R.
Ieraugot šīs grāmatas vāka priekšu un aizmuguri radās milzīgs pirmais iespaids. Tas bija labs pirmais iespaids – šķita, ka tā būs nevainojama grāmata, bet šis iespaids zuda, kad es sāku lasīt grāmatas beigas. Iepriekš likās, ka tur būs kas daudz aizraujošāks un iespaidīgāks. Beigās viss bija ļoti paredzami. Šajā grāmatā milzīgs nopelns ir arī ilustrētājam. Šie attēli palīdzēja saprast grāmatu līdz galam. Autorei vēlu lielus panākumus un daudz jaunu grāmatu! Tādu kā šī un vēl labākas. Tikai vairāk vajag pafantazēt!
Agate B.
Šī grāmata bija ļoti interesanta un ātri lasījās. Man ļoti patika grāmatā aprakstītie notikumi. Arī ilustrētājs bija kārtīgi pacenties ar dažādajām kartēm un zīmējumiem. Visvairāk man patika notikums, kur mazais zēns vārdā Jēkabs Putns uzzināja, ka Maskačkas suņi māk runāt. Grāmata māca par to, ka ir jāuzticas savam draugam un, ja liekas, ka viņš melo, tad to labāk vajag pārbaudīt, nevis uzreiz neticēt drauga stāstītajam.
Kārlis K.
Man nepatika, kā Mimmi uzvedās no sākuma un likās dīvaini, ka septiņgadīgs bērns drīkst uzturēties ārā viens pats un drīkst palikt viens mājās. Bet man patīk Maskačkas suņi un kā viņi aizstāvēja Maskačku. Manuprāt, autoram vajadzētu zīmējumus taisīt mazliet labāk un mazākus. Kopumā šī grāmata likās interesanta un ļoti patika.