“Pieaugušie”

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Anda Baklāne

Literatūrkritiķe

Kārlis Vērdiņš ir viens no nedaudzajiem laikmetīgajiem dzejniekiem Latvijā; viņš azartiski reflektē par šo laiku – cilvēku domāšanu un dzīves paradumiem, tradīcijām un institūtiem. Viņa intonācija vienmēr ir izteiksmīga un neizdibināma, tā ir reizē sirsnīga, zobgalīga un bezkaunīga, tā atsedz fundamentālu jautājumu klātbūtni triviālās sadzīves detaļās un laupa svētsvinību visgudrām frāzēm. Vērdiņa dzejas tehnikā kolāža un citāti tiek izmantoti neatkārtojamā manierē – veidojot kompozītus materiālus vai tik organiski sametinot elementus, ka metinājuma vietas nav redzamas. Lai arī Vērdiņa dzeja nekādi nepretendē ieņemt pravieša, gudra pamācītāja vai sabiedrības sirdsapziņas lomu, paradoksālā kārtā, manuprāt, tā pilda šo funkciju – vienīgi sabiedrības kaunināšanas, trūkumu atmaskošanas vietā šeit ir dzīves absurduma un neizbēgamā neglītuma, neētiskuma atzīšana, kurai seko nevis atsvešināšanās un ieslīgšana bezcerībā, bet savas eksistences pieņemšana ar visu tās banalitāti un fizioloģiskumu.

Sandra Ratniece

Literatūrzinātniece

Salīdzinot ar dzejnieka līdzšinējo radošo procesu, dzejas krājums "Pieaugušie" ir visdinamiskākais, viseksistenciālākais un arī visdekadentiskākais. Tas vairs nešokē ar citādību kā pirmās divas grāmatas, tam vairs nav vajadzība apliecināt dzejnieka izkoptos dzejprozas poētikas paņēmienus, bet ir manāms ironiski patiesais, interteksta piesātinātais un smeldzīgi gaišais pasaules redzējums. Grāmatā ļoti veiksmīgi ir risināta mākslas veidu (teksta, fotogrāfijas, mūzikas) simbioze, proti, aiz ceturtā vāka atradīsim CD disku ar Jāņa Ozoliņa muzikāli noformētiem un iedziedātiem Kārļa Vērdiņa 3 dzejoļiem, kas, manuprāt, veido grāmatas kopnoskaņas kulmināciju. Šos dzejoļus mēs varam uztvert tikai sintēzē ar mūziku, jo tie nav ietverti krājumā, līdz ar to jāteic, ka CD ir hepenings, kurā būtiska dzejas baudīšanas loma tiek iedalīta lasītājam – līdzdarboties, piedalīties dzejnieka piedāvātajā spēlē. Pārsteidz un pat pozitīvi šokē krājumā dominējošā provokatīvā dionīsiskā pasaule, kas kontrastē ar apollonisko bērna pasaules uztveri. Aizverot grāmatu, jutos kā pēc laba romāna izlasīšanas – bija par ko aizdomāties, izjust, līdzpārdzīvot, atskārst – un vēl līdz šim brīdim nepamet izcila teksta pēcgaršas sajūta.

Ilmārs Šlāpins

Filozofs un publicists

Katrs dzejolis šajā krājumā ir pašpietiekams kā maza, noapaļota pasaule un tas mazliet traucē aizrauties un izlasīt krājumu vienā elpas vilcienā līdz galam. Gluži tāpat kā viena pasaule var būt arī līdzīga citai, taču tajās darbojas atšķirīgi fizikas (vai morāles) likumi, arī Kārļa dzejoļi var šķietami atkārtoties kādā formas vai intonācijas detaļā, tomēr pēc rūpīgākas ieskatīšanās radīt pilnīgi atšķirīgu metafizisku struktūru. "Pieaugušie" vistiešākajā veidā runā par to, kā ikviens cilvēks būvē pats savu pasaules modeli, par pamatu tam liekot attiecības ar savu bērnību – atsperoties, pieturoties vai spārdot pa atmiņu lauskām un ķieģeļiem, no kuriem salikti vēlīnie padomju laiki, agrie deviņdesmitie, skolas ēdnīcas un lauku zaļumballes, pieaugšanas romantika, puiciskums un meitenīgums, maigās pusaudžu izvirtības un kā spītīgs melnums aiz naga – nepārvaramais pieauguša cilvēka bērnišķīgums.

SKOLNIEKU VĒRTĒJUMI:

Roberts Š.

10. klases skolnieks

Šis dzejas krājums mani iedvesmoja, sniedzot lasītājam metaforiskus un tiešus dzejoļus par dažādiem cilvēkiem un notikumiem. Mani iedvesmoja un aizrāva pārspīlējumi, kuri liekas lasītājiem saprotami - tādi, kas lasot liekas normāli un ikdienišķi, bet vienlaicīgi ir fantastiski un nedaudz pārspīlēti. Šis pārspīlējums ir tas, kas uzsver konkrēto tekstu domu, liekot lasītājam aizdomāties par to, vai tā patiešām nav, kā rakstīs tekstā "Labu apetīti" vai arī "Kartupeļi". Autors izmanto daudz plašāku vārdu krājumu un valodu, nekā ikdienišķā dzejā pierasts. Lasītāji, kuri svešvalodas apguvē saprot franču, vācu, angļu un krievu, būs iepriecināti, ka spēj izlasīt visus tekstus pilnībā un saprast no sākuma līdz beigām visus tekstus. Autors pielāgo savai tēmai specifiskus vārdu lietojumus, piemēram, tekstā "Zentralfriedhof Münster" - nosaukums parkam Vācijā, bet tālāk tekstā ir frāzes ir franču valodā. Tekstā "Dežūrgaisma" ir citāts angļu valodā. Ir vēl vairāki teksti, kas ir ar svešvalodas fragmentiem. Trīs dziesmas, kas nāk komplektā ar pabiezo dzejas krājumu, ir atslābinošas un mierīgas, kas veido atslābinošu atmosfēru, bet ar dziļu zemtekstu paslēptu dziesmas vārdos, kas liek aizdomāties un metaforiski domāt. Autors maina raksta stilu, brīžiem – brīvi strofisks, brīžiem – stingri strofisks. K. Vērdiņš pauž daudz sociālo komentāru ar šiem tekstiem, skatoties no citu perspektīvas, bet pārsvarā teksti ir no paša autora pieredzētā ar dažādiem pārspīlējumiem un metaforēm, kas ir iesaistīti starp tieši uztveramiem tekstiem. Kopumā man ļoti patika autora pasaules perspektīvs un paustie viedokļi, kas tiek netieši pausti caur zemtekstu. Autoram var līdzi just un saprast viņu un viņa domas tādi, kuri ir auguši Latvijā un skatās uz dzīvi nedz pesimistiski nedz pozitīvi. Šī ir kā, malā sēdoša skatītāja un vērotāja, skats uz notiekošo apkārt.

Olivers P.

10. klases skolnieks

Kārļa Vērdiņa rūpīgi veidotais un spēcīgām sajūtām piesātinātais dzejas krājums „Pieaugušie” ataino vienmēr esošo un nostalģisko vēlmi atgriezties bērnībā, kas pavada autoru ikdienas dzīvē, kā arī pārbaudījumus, kuriem stājas pretī pieagušie. Krājumā ir vairāki dzejoļi, kuros spilgti tiek atainoti autora bērnības pārdzīvojumi, piešķirot visam krājumam sentimentālu sajūtu. Par spīti gaišajām un jaukajām bērnības atmiņām dzejā ir pamanāma arī vēlme pretoties pieņemtajiem uzskatiem, un brīžiem pat ar ironijas palīdzību tiek noniecināta pieguša cilvēka dzīves nopietnība. Lai gan lielākajai daļai dzejoļu teamatika ir līdzīga, ir daži, kuri neiederas, lai gan tie uzrakstīti skaisti. Dzejas krājumu no sākuma līdz beigām caurvij sajūtas, kas pārņem cilvēkus, apzinoties, ka viņu bērnība, pašiem to negribot, ir beigusies un to nevar atgūt. Latviešu literatūrā nav daudz dzejas krājumu, kur šī tēma ir atainota tik nopietni un bez klišejām, tapēc šis krājums ir vēl vairāk kā uzmanības vērts.

Simona V.

10. klases skolniece

Par Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu "Pieaugušie" vairāk kā frāzi – man patika – nevaru pateikt, lai būtu oficiāli. Dzeja bija mūsdienīga un man ļoti piesaistoša. Pirmās sajūtas izlasot bija iedvesmojošas, un radās domas, ka līdz šim labāku dzeju neesmu lasījusi, bet neesmu īstā, kurai par to spriest, jo nav daudz pieredzes. Īsti nesapratu domu ar mūzikas disku "Dionīss", jo mūzika man nepalīdzēja lasot, drīzāk traucēja, mūzika mani nesaistīja pat mazliet.

Zane Grēta Grants

12. klases skolniece

Kad Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājums “Pieaugušie” bija jau gandrīz izlasīts, sapratu, ka tas man īsti vairs neatgādina dzejoļu krājumu, bet gan fotogrāfiju albumu. Ikviens no Kārļa Vērdiņa dzejoļiem izdzīvo savu dzīvi, tas ir kā spēcīgs tēls ar stāstu un vēstījumu - kā fotogrāfija. Dažkārt šīs fotogrāfijas man nelikās īpaši skaidras, jo nespēju izdzīvot tām līdzi. Iespējams, tie bija brīži, kad dzejnieka vārdi vēstīja par pieaugušā bērnišķīgumu, ko īsti vēl nesaprotu, jo pati sevi vēl neuztveru par kārtīgu pieaugušo, tomēr bija fotogrāfijas, kuras savā prātā iztēlojos uzreiz. Tie bija vārdi par pusaudžu rotaļām, skolas ēdnīcu un milzīgo spītību, kas kūpēja matu cirtās, jo tos es pati biju jau reiz izdzīvojusi. Es domāju, ka šis dzejoļu krājums man palīdzēja soli pa solim no malas ieraudzīt, kā tad tas īsti ir – pieaugt. Sapratu, ka bērnībā piedzīvotais ir milzīgs atspēriena punkts, lai tālāk lidotu pretī tam, ko man sniegs pieaugušo pasaule.

Mona Martinsone

12. klases skolniece

Grāmatā mani pārsteidza vienkārši saprotamā valoda un teksta plūsma, lasījās tik aizrautīgi un raiti. Cik daudz sasaistīju ar savu dzīvi, savām dzīves vērtībām! Lasot un domājot par grāmatu, klausījos disku fonā ar lielisko mūziku. Lasot izpratu, ka tomēr ir vērts pārlasīt un pierakstīt atziņas, jo katru reizi ir kāds cits vārdiņš, doma vai ideja, pie kuras pieķēros. Vismīļākais darbs man bija "Svešā dzīve", kurš lika aizdomāties par to, ka dzīvē bieži vien ielaižam pilnīgi svešu cilvēku, bet tomēr šķiet kā savējais, tāpat kā vīrs ar sievu no sākuma ir pilnīgi sveši cilvēki, kurus vēlāk vieno mīlestība. Katrs dzejolis man lika galvā izdomāt kādu stāstu vai domu par katru no tēmām. Mani ļoti aizrāva Vērdiņa rakstītais.

Madara Zvīne

12. klases skolniece

"Pieaugušie" fascinē un aizrauj. Šķiet, ka klausos drauga stāstos par ikdienišķām dzīves situācijām. Man ir daudz, ko piebilst drauga stāstītajam, es viņa stāstos dzirdu arī sevi. Tomēr palieku klusumā un negribu, lai stāsti jebkad beigtos. Tie mani smīdina, atklāj saistošas, izprotamas aizrautības un paver skatu uz patieso dzīvi – tādu, kāda tā ir, nevis kādu to bieži vien redzam. Pieredzētās ikdienas situācijas Vērdiņam izdevies izvērst kā lielas, visaptverošas parādības, no kurām tālāk var izsecināt būtisko. Īres firmas, vecas ēdnīcas un pilsētas ar zaļu lukturīšu mašīnām kalpo kā mazi piemēri, no kuriem lasītājam ir ļauts saprast ko daudz vairāk par kauslīgu dēlu eksistenci kā pieņemamu faktu. Nenopietni pasākumi, kuri laika gaitā tomēr atspoguļojas mūsu dzīves ceļā kā nozīmīgi pagrieziena punkti, blakusparādības, kuras ir kā papildu krāsas, kas palīdz precīzāk atainot sabiedrības kopainu, neaptverami ātras pārmaiņas dzīvē, kuras notiek "mazsvarīgu" izvēļu rezultātā, vilinošā skaistuma spēks, kas aizrauj mūs prom no līdzsvara un sava mierīgā apziņas stāvokļa, piedāvājot visu ko, no kā grūti atteikties un atturēties: par to stāsta “Pieaugušie”. Vērdiņš liek pasmieties un atskārst, ka es taču daru tāpat, kā viņš tikko rakstīja. Mani ieradumi un aizspriedumi ne ar ko daudz neatšķiras no tiem, par kuriem autors pasmejas. Tomēr, kāpēc tas tā ir, par to pati varu turpināt domāt. Vērdiņš tikai palīdzēja saprast, ka tā nu ir un tas arī viss. Beigās es palieku vēl izslāpusi, cenšoties noliegt, ka tomēr arī es “ripoju arvien ātrāk un ātrāk aiz naida”.