Foto: LALIGABA publicitātes attēls
AUTORS: Margarita Perveņecka
REDAKTORES: Inga Ābele un Dace Sparāne
DARBA NOSAUKUMS: "Gaetāno Krematoss"
IZDEVNIECĪBA: Dienas Grāmata
ANOTĀCIJA: Beidzot arī latviešiem ir savs Solaris, sava aizpasaule, pēcpasaule, nekadnekurzeme ar nekadnekurcilvēkiem. Grāmata, kuras vārdu maģija ir tik spēcīga, ka apžilbina. Grāmata, kuras vēstījums ir tik skaudrs, ka aizraujas elpa. Grāmata, kuru var iemīlēt vai… ienīst. Jo tā liek domāt un līdzsajust. Atcerēties, ka bez sadzīves vēl ir arī Dzīve. Un Dzīve ir Ceļš. Katram savs ceļš, kura malas ir kā nosētas Izvēlēm – un katra Izvēle savukārt ved atpakaļ pie Ceļa.
PAR AUTORU: Dramaturģe, scenāriste un prozaiķe. Dzimusi 1976. gadā Rīgā. 2001. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu mākslās, specialitāte – kino un teātra dramaturgs. Lugas un stāsti publicēti latviešu kultūras un literatūras periodiskajos izdevumos. 2006. gadā izdots pirmais stāstu krājums "Visi koki aizgājuši".
EKSPERTU VĒRTĒJUMI:
ANDA BAKLĀNE
Perveņeckas romāns ir ārkārtīgi radikāla grāmata, tāpēc grūti pret to būt vienaldzīgam – tā vai nu izraisa sajūsmu, fascinē un apbur, vai rada pretestību un nepatiku. Romānu nav viegli lasīt, un tas ir lielisks – šeit nav pretrunas – grāmatas lasīšana paģēr nemitīgu iztēles piepūli gan frāzes, gan vēstījuma līmenī. Cita starpā tā liek apsvērt, vai bieži neesam pārāk pieticīgi, kad no „labas grāmatas” prasām vienkārši, lai tā labi lasās, lai skatiens neaizķeras aiz kādas stila piepes vai sižeta negluduma. Bet kā tad māksla, eksperimenti pie valodas robežām? Galu galā autentiska cilvēciskās pieredzes atveidošana tekstā nav vienīgā literatūras funkcija. „Gaetāno Krematoss” ir apbrīnojami jaudīgas radošās fantāzijas apliecinājums. Pirmkārt, apbrīnas vērts ir valodas lietojums – vārdu jaunrade un īpatnējā leksika, kas aušīgi bagātināta ar dažādu zinātņu un tehnikas nozaru terminiem un pseidoterminiem. Tā nav vienkārši valoda, kas pārāk bagātīgi piebārstīta ar „odziņām” – Perveņecka ievieš veselu leksisku sistēmu, kas konsekventi tiek izmantota visā romāna garumā. Otrkārt, šajā gandrīz-svešvalodā tiek konstruēta jauna pasaule – vesels kosmoss ar saviem dabas un sabiedrības likumiem. Šo grāmatu ir grūti vērtēt – tā vienkārši ir nesalīdzināma.
DACE RUKŠĀNA-ŠČIPČINSKA
Pasaule, kuru mums uzbur Margarita Perveņecka savā romānā “Gaetāno krematoss. Atmiņas par gaismu” ir tik neparasta un apbrīnojama, ka vajag nelielu pacietību un neatlaidību, lai tajā iedzīvotos. Taču kolīdz tas ir paveikts, teksts burtiski uzplaukst un ierauj savos atvarainajos dziļumos ne tikai ar smadzenēm, bet ar visu ķermeni, liekot dzīvot līdzi ikvienai muskuļu šūnai. Vārdu meistarība gandarī izsmalcinātos, teksta brīvība pārsteidz rūdītos. Rakstnieces domu plūdums kutina, glāsta un reizēm sāpīgi iesper pa dvēseles jūtīgākajām vietām – šis ir visīstākais piedzīvojums tiem, kam tuva laba literatūra un sarežģītas asociatīvas spēles ar apziņas slēptākajiem nostūriem. Lietpratēji saka, ka tik īpatnējs stils un tekstuālā bagātība latviešu literatūrā sastapta pirmo reizi, taču, lasot Margaritas grāmatu, visas kategorijas un vērtējumi piemirstas – tu ienirsti absolūti nezināmā, iepriekš neizbaudītā Visumā un netiec no tā laukā vēl ilgu laiku pēc tam, kad aizvērta pēdējā lapa. Kā jau katrs jauns piedzīvojums, tas slēpj sevī arī grūtības un klupšanas akmeņus – it īpaši tad, ja mēģini pieslēgt prātu un nostāties pretī straumei. Šī meistardarba atslēga – ļauties un plūst līdzi.