“Zilonis okeāns”

2.55

Publicēts: Sestdien 19. marts 2016

Zilonis okeāns
Elīna Bākule-Veira
Foto: Ģirts Raģelis

laureati2016

IZDEVĒJS: Pētergailis


AUTORS: Elīna Bākule-Veira


ANOTĀCIJA: Krājumu "Zilonis okeāns" var uzskatīt par spilgtu dzejisko eksperimentu izlasi laika posmā no 2002. līdz 2015. gadam. Lai gan krājuma dzejoļi tapuši ilgākā laika posmā un autore aizvien izvairījusies no piederības noteiktam žanram, izlase uzrunā kā vienots veselums. Grāmatas redaktors Aivars Eipurs, ievadot krājumu raksta, ka autores dzejas teksti "..nereti tuvi gan franču sirreālistu mehāniskam psihes pierakstam, gan maigākam sirreālismam Ilmara Lābana manierē; ar to saprotu autora refleksiju ne tikai par teksta iespaidu, bet arī mākslinieciskumu. Pie mums vairs nebrīnās par abstrakto glezniecību vai atonālo mūziku, taču nez kādēļ valodas neparastāks lietojums vēl joprojām rada greizsirdību un protestu. Elīnas dzejā es saredzu loģisku bēdu par to, ka pamodies cilvēks nevar turpināt dzīvot kā sapnī – tā viņš nomirs vispārpieņemtajai realitātei."


PAR AUTORU: Elīna Bākule-Veira dzimusi 1981.gadā. Dzejniece literatūrā darbojas jau kopš 2002. gada. Regulāri publicējusi savus darbus dažādos periodiskajos izdevumos Latvijā (Karogs, Kultūras Forums, Kultūras Diena, Satori u.c) un ārzemēs (Jaunā Gaita u.c.), tostarp arī dzeju angļu valodā.



SATORI sarunas

 

Ekspertu vērtējumi:

Anda Baklāne

Literatūrkritiķe

“Zilonī okeānā” visvairāk man patīk tas, ka to nav iespējams lasīt, nepalaižot savvaļā prātu. Ir jāļauj domu atlūzām kādu brīdi vienkārši pašūpoties viļņos, lai sajustu, kā saāķējas kāda jauna, paradoksāla ideja un izbaudītu, ka tā veidojas kaut kur sāņus, ārpus parastās domu ražošanas zonas. Tas ir viens no sirreālas komunikācijas jaukajiem priekiem – kad šķiet, ka tūlīt, tūlīt kaut ko sapratīsi, bet jēdziens aizmūk kā kukainis un galvenais objekts nekad nenonāk fokusā. Ja domājam par sirreālisma dzeju, tad pirmā asociācija ir depersonalizēts izteiksmes veids, kur teksta balss nepieder cilvēcisku emociju pārņemtam liriskajam varonim, bet aizprātam, valodai, haosa spēkiem, un dzejas tēls nereti ir grotesks un monumentāls. Bākules-Veiras dzeja nepavisam nav šāda, tā ir ļoti emocionāla, tā biežāk apraksta situācijas nekā būvē interesantas valodas instalācijas, kuru temats ir tikai valoda pati. Šajā dzejā ir daudz gaišuma un pusaudzības, un tā atgādina, ka pastāv māksla kā alternatīva domāšanas forma.

 

Arvis Kolmanis

rakstnieks

Dzeja kā īpatns lakmusa papīrs lasītāja personībai, arī dzīves/mākslas uztverei. Autores debijas krājums liek lasītājam saspringt un drīzāk mēģināt izprast nevis izlasīto, bet pašam sevi. Prasme ļauties esošā artefakta valdzinājumam un nemeklēt vienmēr un visā jēgu ir tikpat būtiska kā spēja jautāt. “Zilonis okeāns” provocē abas šīs īpašības — līdzīgi Rotko krāsu laukumiem. Tikai šoreiz instruments nav ota, bet valoda.

 

Sandra Ratniece

Literatūrzinātniece

Debijas krājumi vienmēr tiek palikti un vētīti „zem lielās lupas”, proti, vai jaunā dzejnieka rokrakstā ir / nav kaut vai viena novatora dzirksts. Krājumā ievietotie dzejoļi tapuši vairāk nekā desmit gadu garumā, taču nezinātājs pat to nenojautīs, jo poētisko dažādību var uztvert kā spēli, kā citādo. Elīnas Bākules-Veiras krājums provocē, dzejas rindās ielavās ikdienas sarunvaloda, arī slengs, taču tas viss kopumā nerada pretestību, bet gan ievilina dzejnieces izmestajos sirreālisma poētikai pietuvinātos tīklos. Dzejniece manipulē ne vien ar sapņa un realitātes trauslo robežu, bet arī ar sirreālām noskaņām, kas, manuprāt, raksturo krājumu kopumā. Autore tekstu paspilgtina ar vizuāli akustiskajiem signāliem – burtu izcēlumiem, dzejas formas eksperimentiem, stilu figūru karnevalizāciju. Sirreālisma poētikā, protams, pastāv zināmas likumības, un jaunā dzejniece pārliecinoši tās izmanto. Elīnas Bākules-Veiras piedāvātais jaunās dzejnieces rokraksts, iespējams, dažubrīd ieskanas šokējoši, bet vienlaicīgi arī uzrunājoši un saistoši. Varam, protams, diskutēt par krājumu kopumā, bet šķiet, ka tas nevienu neatstās vienaldzīgu.

Skolnieku vērtējumi:

Rita B.

10. klases skolniece

Elīnas Bākules – Veiras dzejas krājumā „Zilonis Okeāns”, kas tapis divpadsmit gadu laikā, neizceļas ar dzejoļu saistību; katram dzejolim ir sava īpaša aura vai drīzāk – noskaņa. Tomēr, lasot krājumu, ir sajūta, ka tas pārtop cikliski veidotās jūtās un emocijās, ar kurām cilvēks sastopas. Dzejniece pauž savas pārdomas neparasti interesantā tēlu asociācijā, taču dažreiz mēdz gadīties tā, ka lasītājs nevar izsekot dzejoļa tekstam, jo tas ātri tiek apturēts. Pielikts punkts. Kaut gan lasītājs vēlētos komatu, vēlētos nedaudz paskaidrojumu, vismaz kādu pavedienu. Daži dzejoļi rada mākslas darba iespaidu, taču daži šķiet kā skices – nepabeigti, ar zināmu nozīmi tikai autorei. Manuprāt, dzejas krājums īpaši izceļas ar sevis meklējumu un zaudējumu noskaņu, tas ir, kad cilvēks sevi definē, „atrod” un nostāda sevi vienā vietā, tad uzreiz arī pazūd. Dzejoļa krājumam piemīt īpaši patīkama un izbaudāma melanholija, jo autore atrod veidus, kā mākslinieciski padarīt katru tekstu plūstošāku.

 

Vanesas Z.

10. klases skolniece

Elīnas Bākules-Veiras dzejoļu krājumā “Zilonis Okeāns” tiek sirreālistiski izklāstīta cīņa starp sevi pašu un eksistenciālo krīzi – zūd atšķirība starp kreiso un labo pusi, loģika starp kustību un darbību. Dzejniece nefantazē par ideālo dzīvi, bet atklāj pamošanās brīžus no šīs fantāzijas, kas ļauj vai nu kaut uz mirkli tuvāk izprast savas būtības definīciju, vai arī nodoties aizmirstībā par tās meklēšanu.
“Jā nospļāvos jā nošāvu un nošāvos es pats” – manā skatījumā šī rindiņa ir kā eksistenciālās krīzes formula. Dzīves pārdzīvojumu gaitā dažbrīd rodas vēlme visu negatīvo, dvēseles graujošo aizmirst, tādējādi cilvēks uz visu “nospļaujas” un neapzināti sāk graut sev apkārt esošo. Dzejoļos šis process atspoguļojas nātres tēlā, kas cilvēkam ir izaugusi tieši sirdī. Nātres nezāles daba veiksmīgi attēlo patību, kura laika gaitā kļūst dzēlīga. Arī galda tēls ir ļoti nozīmīgs, tas ataino dzīvi kā virsmu, uz kuras notiek ikdienišķas darbības, taču ar visdažādāko iespaidu. Galds iesmeļas glāzē, galds izbāž mēli – cilvēks dažkārt emocionāli pārtiek no dzīvības sajūtas, kurai nav noteiktas definīcijas, kā arī dzīve mēdz “pamēdīties” pretī cilvēka izprašanas gribai ar nepatīkamu notikumu realizēšanu, kuri vēl jo vairāk saduļķo apziņu par savu būtību. Taču arī liekulīga apgaismība liek cilvēkam maldīties. “Uz ietves lido acumirklīgs es/Maija asīs kur mēs ejam?” – sevis tā sauktā acumirklīgā atrašana šajā rindiņā balstās uz kāda cita cilvēka būtības skaistuma iepazīšanu, kas tiek attēlota kā ziedošs pavasaris, un beidzot skats uz sevi izdodas, cilvēks jūtas kā mājās. Sava būtība nav definēta, taču ir atrasts kāds, ar kuru var nodoties aizmirstībai kopā.
Mākslinieciskā izteiksme ir vienkārša, nav lietoti tēlaini epiteti – priekšmeti ir attēloti reālistiski, visbiežāk sirreālistiskās kustībās, ļaujot lasītājam spilgtāk iztēloties dzejoļos izklāstīto pārdzīvojumu norisi. Vienīgais aspekts, kas padara dzejoļu krājuma estētiku neveiksmīgi izkārtotu, ir shematiskās saskarsmes divdesmit divi vārdu savārstījumi, kuros tiek parādīta cīņa starp “jā” un “nē” cilvēka apziņā. Manuprāt, šīs iekšējās cīņas process būtu bijis saprotams arī mazākā lappušu skaitā. Kopumā dzejoļi ir viegli lasāmi sarunvalodas dēļ, taču dažkārt sarežģīti uztverami, mākslinieciski vienreizēji un tēmas ziņā aktuāli ne tikai pieaugušajiem, bet arī mūsdienu jauniešiem.

 

Laura Burgmane

12. klases skolniece

Sākotnēji mulsinošs dzejoļu krājums. Pat pārlasot dzejoļus trīs reizes un meklējot kādu domu, motīvu, tas beidzas bez lieliem panākumiem. Tad vienā brīdī nāca sava veida apjausma un nedaudz vairāk saprast dzejnieces domas, rakstot dzejoļus, palīdzēja Aivara Eipura komentārs krājuma sākumā.
Pamanīju, kā Elīna Bākule – Veira dzejoļos salīdzina realitāti ar sapņu pasauli un ieskatās notikumos dziļāk, nekā cilvēks parasti raudzītos. “Pele ir iespējamība jebkurā Platona iedomu alā(..)” ir dzejolis, kas piesaista uzmanību, jo ir lietas, kas mums ir sastopamas visapkārt, tomēr tajā pašā laikā tās nav tik vienkārši pamanāmas, jo saplūst ar apkārtni un paiet kāds laiks, līdz mēs spējam tās atšķirt no pārējā fona. Man kā cilvēkam, kurš ikdienā nav saistīts ar mākslu un dzeju tik ļoti, ir grūtāk saprast, ko tieši dzejniece ir vēlējusies pavēstīt. Es minu, ka man pat ar vairākām pārlasīšanas reizēm nav izdevies to līdz galam izprast.

 

Mona Martinsone

12. klases skolniece

Lasot Elīnas Bākules- Veiras grāmatu "Zilonis okeāns", es izjutu ļoti haotiskas sajūtas, nezinu, vai tās var saukt par sliktām, bet nebijušām. Grāmata, manuprāt, ir ļoti oriģināla un pārsteidza ar dažiem dzejoļiem, kur viens vārds tiek atkārtots desmitiem reižu, bet lasot pieķēru sevi pie domas, ka katru to vārdu atkārtoju ar citu intonāciju, gūstot pat kādu domu. Šie nebija mani saistoši dzejoļi, jo neizpratu daudzus no tiem, bet patika oriģinalitāte un sava veida raksturs.

 

Elza Muciņa

12. klases skolniece

Pirms sāk lasīt dzeju, vajadzētu izlasīt priekšvārdu, jo tas man palīdzēja labāk saprast, par ko būs dzeja un kādēļ katram dzejolim ir sajūtama tāda nedaudz atšķirīga noskaņa. Kā arī, tā kā dzejas krājumā ir sakopoti divpadsmit gadu garumā tapušie dzejoļi, tie apkopo emocijas, kuras izjūt dzīves laikā. Piemēram, dzejolī “Shematiskā saskarsme” ļoti spilgti ir attēlota iekšējā cīņa. Manuprāt, viens no spilgtākajiem motīviem krājumā ir sevis atrašana nākotnē.
Autore, rakstot sarunvalodā, dzejoļus padara vieglāk lasāmus, un, manuprāt, tad nav tik ļoti jāsaspringst lasot, lai saprastu domu. Tomēr bija dzejoļi, kuri ir tādi īsi, aprauti un šķita nepabeigti, kuros man bija grūti uztvert galveno domu, piemēram, dzejolī “Zini komats kā īstenībā?”.

 

Klaudija Elizabete Gauja

12. klases skolniece

Izlasot dzejas krājumu Zilonis Okeāns, nevēlos runāt aplinkus vai izdaiļināties savā valodas lietojumā, bet gan tieši bez vilcināšanās teikt, ka Elīnas Bākules - Veiras dzejas krājums pārsteidz!!! Es pat īsti nezinu pozitīvi vai negatīvi! Pozitīvi tādā ziņā, ka tas man ir kas jauns un nelasīts, bet, no otras puses, es to līdz galam nespēju saprast, un, manuprāt, tur nepieciešamas cilvēks ar stipru cīņas sparu un gribu, lai uzvarētu šo cīņu ar katru dzejoli. Atzīšos godīgi, es vairāk zaudēju nekā uzvarēju. Varbūt tas šo krājumu padara par Elīnas krājumu. To nav lemts izprast visiem tikai tiem, kas to patiesi vēlas.
Parasti, lasot dzeju, vēlos, lai autors man ar karoti domu iesmeļ mutē, bet, ja kāds to sagaida no Ziloņa Okeāna, tad smagi maldās. Vienīgais motīvs, ko spēju atrast, ir bērnība un mirkļi, jau apskatot vāku, es aizdomājos par bērnības lielajām fantāzijām un neizsapņotajiem sapņiem. Krājuma dzejoļi dažbrīd veidoti no vārdu savienojumiem, kas nešķiet loģiski. Varbūt viss ir apslēpts tajā, ka nedrīkst šeit domāt vienkārši vai loģiski, jāatslēdzas un jāļaujas.
Šis krājums man šķita kā izaicinājums, nevis lasīt garas rindas, bet gan atbrīvot savu prātu un tam uz brīdi neklausīt. Varu teikt, ka ikdiena mani ir “samaitājusi” un sirds jau pati ir pakļāvusies prātam, bet šis krājums man liek domāt, patiesi liek domāt gan par niecīga telefona numura nozīmi, gan Ziloņa, gan mūsu aplamību un to, ka patiesības īsti nekur nav, mēs to paši radām. Elīna Bākule – Veira ir radījusi savu patiesību, laikam to ir tik grūti lasīt, jo patiesību bieži vien nevēlamies saredzēt vai sadzirdēt.

DMC Firewall is developed by Dean Marshall Consultancy Ltd