“Svina garša”

Publicēts: Sestdien 19. marts 2016

Svina garša
Māris Bērziņš
Foto: Ģirts Raģelis

laureati2016

IZDEVĒJS: Dienas grāmata


AUTORS: Māris Bērziņš


ANOTĀCIJA: Nepilni trīs gadi (1939—1941) Torņakalna mālderzeļļa Matīsa Birkena dzīvi apmet kājām gaisā. Puisi, kurš lielā mērā mīt grāmatu pasaulē, priecīgs remontē dzīvokļus, meklē īsto meiču, kuru mīlēt uz mūžu, apkārtējo notikumu centrifūga ierauj pašā virpuļa serdē, liekot uz sevi paskatīties pilnīgi citām acīm:
"Man liekas jocīgi, ka pēkšņi tādas morāli nenoturīgas būtnes kā es un Rūdis esam kļuvuši tik pašaizliedzīgi, ka vai cildens mitrums acīs metas. Par Koļu es daudz nebrīnos, bet mēs ar Rūdi? Neticami! Bet varbūt nemaz tik nesavtīgi neesam? Es rakstura vājuma dēļ nespēju atteikt draugam. Rūdim azartiski gājieni tīk jau kopš bērna kājas. Pats reiz izteicās: kad dari to, kas ir aizliegts, tevi pārņem eiforija un patīkami kņudinoša trauksme, it kā veiktu pārgalvīgu triku. Ja izdosies – gods un slava, ja ne – ar seju dubļos vai beigts un pagalam."
Par to arī Māra Bērziņa romāns "Svina garša" – par varoņiem nepiedzimst. Bet gadās, ka par tādiem kļūst visikdienišķākie ļaudis.


PAR AUTORU: Rakstnieks un dramaturgs Māris Bērziņš dzimis 1962. gadā Rīgā. Beidzis Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti. Strādājis dažādus darbus. Bijis ekonomists privātos uzņēmumos un valsts iestādēs. Ieņēmis vadītāja amatu dažādās institūcijās, bijis arī Valsts kultūrkapitāla fonda direktors. Kopš 2007. gada – Latvijas Rakstnieku savienības biedrs.
Rakstniecībai pievērsies diezgan vēlu – pirmais romāns "Ērika Trauma sapnis" izdots 2003. gadā. 2007. gadā klajā nāk īsprozas krājums "Gūtenmorgens", kas ieturēts absurda tradīcijā. Grāmatas centrālais personāžs ir Gūtenmorgens – drusku smieklīgs, drusku absurds, drusku ērmīgs, bet visādā ziņā simpātisks tips, kura spriedumos un izdarībās paradoksālā kārtā bieži jūtama veselā saprāta balss. 2009. gadā "Gūtenmorgens" piedzīvo atkārtotu izdevumu, papildinātu ar Māra Bišofa ilustrācijām un trīs jauniem stāstiem. Izmantojot stāstu "Gūtenmorgens un laika mašīna", 2009. gadā uzņemta īsfilma ar tādu pašu nosaukumu (režisore Elīna Ļihačeva). 2011. gadā nācis klajā romāns "Titāna skrūves", 2013. gadā - romāns "Sveiks, Dzintar Mihail!".
Rakstījis arī lugas, no kurām divas iestudētas Cēsu un Rēzeknes Tautas teātrī. Lugas "Pirmā reize", "Iztēlojies", "Bezcerīgs gadījums" un "Kabineta suns" godalgotas ar veicināšanas prēmijām Nacionālajos lugu konkursos 2006. un 2008. gadā. 2009. gadā M. Bērziņa lugas izdotas grāmatā "Iztēlojies. Trīs lugas". Sarakstījis grāmatu bērniem "Resnais svešinieks" (2008). Pasaka "Resnais svešinieks jeb pasaka par Kristeru un cūkmenu" 2007. gadā ieguvusi 2. vietu "Meža pasaku" konkursā, publicēta un ieskaņota portālā www.pasakas.net. Periodikā publicēti stāsti un fragments no romāna. M. Bērziņš regulāri piedalījies festivālā "Prozas lasījumi". Par krājumu "Iztēlojies" saņēmis "Literatūras gada balvu 2009" dramaturģijā. Par romānu "Svina garša" autors saņēmis Dzintara Soduma balvu un Baltijas Asamblejas balvu.



SATORI sarunas

 

Ekspertu vērtējumi:

Arvis Kolmanis

Rakstnieks

Divu okupāciju skaudrā pieredze, atainota caur šķietami vienkārša cilvēka skatījumu šķietami vienkārši veidota teksta ritējumā. Tomēr vienkāršu cilvēku gluži vienkārši nav, un šķietamā teksta vienkāršība nav nejaušība. Māra Bērziņa romānā vispār nav nejaušību, kaut cilvēka dzīves gājumam liktenīgu nejaušību tur ne mazums, un katrai no tām sava simboliska nozīme, kas iezīmējas jo spilgtāka, tuvojoties noslēguma apokalipsei. Līdz sāpēm izcili.

 

Liega Piešiņa

Kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja

Jūtīgs un domājošs ne tipisks strādniekpuisis, kas ir romāna varonis, liek domāt. Domāt arī par laikmetu, humānismu, piederību. Domāt un izjust lasīto. Liek apzināties, ka ne tikai miesa un asinis, bet arī sirds un dvēsele nepieciešama ikdienišķībā un mūžīgajā. Māra Bērziņa domas un valodas mānīgais vienkāršums atstāj laikmeta radīto patiesības pēcgaršu.

 

Lita Silova

Literatūras un latviešu valodas skolotāja, literatūrzinātniece

Romāns "Svina garša" ir par robežām. Vienkāršā robeža starp cilvēku un varoni. Traģiski trauslā robeža starp mieru un karu. Provocējošā robeža starp vārdiem un rīcību. Robeža starp neiesaistīšanos un aktīvu attieksmi.
Romāna pamatā dzīves (parastās) dzīļu filozofija – tajā vienlīdz būtisks komiskā un traģiskā līdzsvars (vai līdzsvara neiespējamība) situācijās, vārdos, pārdzīvojumos. Un ir skaudri apzināties, ka dzīves ikdienišķās gaitas reizēm rit laikā, kas vairs neļauj tām būt parastām nedz vienas ģimenes vai draugu kopas ietvaros, nedz daudzu tautu liktenī.

 

Emīlija R.

10. klases skolniece

Grāmata stāsta par Latviju divdesmitajā gadsimtā. Par jauna puiša piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, sākoties karam, un kā tas skar viņa dzīvi. Ļoti veiksmīgi ir atspoguļotas puiša emocijas. Lasītājs, šķirot grāmatas lappuses, izjūt dažnedažādu emociju buķeti – ne reti lūpas savelkas smaidā, reizēm grāmata pat liek iesmieties, taču citreiz pat izjust bailes, skumjas, bezcerības sajūtu. Vēl autors lieliski paplašina skatījumu uz vēsturi Latvijā šajā laikā – kā viss mainījās, Latviju pārvaldībā ņemot dažādām varām.
Grāmatā viss tiek rakstīts pirmajā personā. Ar šo paņēmienu daudz labāk ir uztveramas galvenā varoņa Matīsa emocijas. Lasītājs var it kā sajust visu, ko izjūt Matīss. Ļoti labi ir ieraugāma puiša dzīves uztveres izmaiņa. Kā jau jebkurš jauns cilvēks Matīss sapņo iegūt meiteni, kārtīgi izbaudīt jaunību – vienkārši dzīvot normālu dzīvi. Tomēr arvien vairāk un vairāk viņš sāk uzdot jautājumus ‘’kas notiek?’’ ‘’ kas nu būs?’’ Vēlāk, kad viņam jau sāk dzīties pakaļ un sāk meklēt viņu un Matīsa draugu Rūdi, tad ļoti veiksmīgi autors ir aprakstījis puiša sajūtas. Arī iekšējais konflikts – ienīst, atriebt vai piedot? – nepārtraukti iekšēji Matīsā norisinās. It kā jābūt stipram vīrietim, nedrīksti būt gļēvs lupata, bet vai tas nozīmē ienīst karavīrus un kādu nošaut?
Turklāt grāmatā aprakstītas arī puiša fiziskās sajūtas, kad viņš vēlas iekliegties un kaut ko izteikt, bet nespēj, jo iepriekš bijis sašauts. Kad viņš tiek piekauts un cik ļoti sāp katrs elpas vilciens mutes traumas dēļ. Lasot bija sajūta, ka pašai sāk sāpēt žoklis, ka pati jūtos tik ļoti pazemota, kad vācieši uzlauž dzīvokli un izturas kā pret lielāko noziedznieku tikai tāpēc, ka domā, ka esmu žīds.
Vēl bez šīm emocijām, ko lasītājs var izjust, dažreiz pārņem bailes – kad Matīss atgriežas no operas un ierauga policistus lecam ārā no mašīnas un ejot viņa mājā. Vai kad, jau būdams geto, puisis izdzird šāvienus un kliedzienus ārā – šī neziņa, kas notiks tālāk, kas notiks ar viņa dzīvību. Bet visspēcīgāko emocionālo iespaidu atstāj pašas grāmatas pēdējās lappuses. Pārņēma sajūta, ka pati būtu to nabaga vienkāršo cilvēku starpā, kuri tiek vesti pat ne kā lopi uz nokaušanu, vēl trakāk – tik ļoti pazemoti, viņiem tiek atņemts viss, pat tiek izģērbti! Kā var tik nežēlīgi izturēties pret bērniņiem, sievietēm, vecākiem cilvēkiem, arī vīriešiem?! Kailus cilvēkus nežēlīgajā aukstumā vienkārši nošaujot vienu pēc otra. Kā viņi to spēja?! Kā karavīri to spēja? Pārņem šausmīga sajūta, lasot pēdējos vārdus par to, ka cilvēki tika vienkārši nošauti. Daudz, daudz cilvēku. Pēc pēdējās lappuses izlasīšanas, bija jāsēž kāds brīdis klusumā, to visu uzņemto pārdomājot un attopoties no tā. Cik liela gan ir laime dzīvot tagad!
Kara tuvošanās sajūta, brīvības atņemšanas sajūta, trūkums, bailes no kādām represijām, arī šo visu izjutu lasot. Arī vēsturisko notikumu gaitu bija labāk saprast – kā bija, kad Latvijā valdīja krievi, kā – kad vācieši. Nebija iespējas brīvi iepirkties, brīvi lasīt grāmatas, kādas vēlies, brīvi rakstīt vēstules, it kā visas jau zināmas lietas, domājot par kara laikiem, taču autors tik ļoti pietuvināja tās emocijas lasītājam, ka mani jau pārņēma bailes, kas notiks, kad kāds ieraudzīs, ka es lasu šādu literatūru? Jānoslēpj šī grāmata. Un tad attapos, ka viss kārtībā, tagad ir citi laiki, neesmu 20. gadsimtā. Nevienam neuzticēties, pat ne jaukajam kaimiņam Pēterim, kurš laimīgs noskatījās uz Matīsa pazemošanu, vēl pamatīgi viņu piekaujot. Tāda bija ikdiena tajā laikā. Šī grāmata tiešām to atklāj ļoti spilgtās krāsās.
Manuprāt, grāmata ‘’ Svina garša ‘’ būtu pelnījusi saņemt Literatūras gada balvu, jo tā tiešām ir meistardarbs. Gan emociju ziņā, gan vēsturiskā, gan sajūtu ziņā, kā arī grāmatas stāsta ziņā – tā nav vienkārši atstāstījums par to, kā cilvēki dzīvoja, bet gan dažādi notikumi, kas risinās cits pēc cita Matīsa dzīvē – atvadīšanās no ģimenes, dīvesvietas maiņa, patiesas un ne tik patiesas iemīlēšanās, darbs, ebreju slēpšana savā dzīvoklī un vēl citi.

 

Elza Š.

Skolniece

2015. gadā publicētais un Baltijas asamblejas balvu ieguvušais Māra Bērziņa romāns “Svina garša” tapis vēsturisko romānu sērijā “Mēs, 20. gadsimts” un atspoguļo Latvijas traģiskos notikumus laika posmā no 1939. līdz 1941. gadam. Ja citos latviešu daiļdarbos par Otro pasaules karu dominē kauju apraksti, atmiņas par leģionāriem, komunistisko režīmu, tad M.Bērziņa romānā no parasta jauna vīrieša Matīsa Birkena skatu punkta tēlots komunistiskā un nacistiskā režīma šausmas un absurds tieši tā pirmajā posmā. Darbība notiek Rīgā, precīzāk, Torņakalnā. Romāns beidzas ar galvenā varoņa nonākšanu geto un aizdzīšanu uz Rumbulas mežu, kur kopā ar tūkstošiem citu cilvēku tiek izģērbts, noguldīts bedrē virs līķu kārtas un nošauts.
Matīsa Birkena tēvs kritis Pirmajā pasaules karā. Viņa māte bibliotekāre apprecējusies ar vācieti Volfganu, labu, cienījamu cilvēku, pēc profesijas kartogrāfu. Matīss izaudzis izglītotā, kulturālā ģimenē, daudz lasījis, skatījies operas izrādes, bet pats netiecas iegūt augstāko izglītību. Viņš kopā ar krusttēvu Koļu strādā par krāsotāju un mācās kļūt par labu meistaru. Tieši Koļa ir tas, kurš jūt lielo politisko pārmaiņu neizbēgamību, viņš brīdina Matīsu, bet jauneklis neko nenojauš, viņš vēlas dzīvot, priecāties, mīlēt. Krusttēvs ir Matīsa autoritāte, kuram drīkst uzticēt visintīmākos noslēpumus, savas fizioloģiskās problēmas. Tās Koļa iesaka atrisināt ar nelielu ķirurģisku manipulāciju – apgraizīšanu.
Tā kā romānu autors ilustrē ar citātiem no 1939., 1940. un 1941. gada preses, tā kā ikviens lasītājs labi pārzina Latvijas un ebreju tautas vēsturi, jau romāna sākumā diezgan skaidri prognozējams, pie kā Matīsu novedīs viņam veiktā operācija. Lai cik nežēlīgi tas neskanētu, bet visi apstākļi sakrīt tā, ka Matīsam par īslaicīgiem miesas priekiem nākas samaksāt visaugstāko cenu – savu dzīvību. Viņu nodod un par žīdu uzdod iepriekšējā mīļākā Hermīne.
Krievu ienākšana Rīgā attēlota rotaļīgi, bez traģisma pieskaņas, jo Matīss ir iemīlējies medmāsā Sulamītē, kuru jaunā ideoloģija tik ļoti pārvērtīs, ka Matīsa mīlestība uz komunisma ideālu fona Sulamītes acīs kļūs bezvērtīga.
Sākotnēji Matīss šķiet gļēvs, nevarīgs, neizlēmīgs mammas vienīgais dēliņš, kuram kontrastē apsviedīgais, ar riskēšanu apsēstais skolas draugs Rūdis. Bieži vien Matīss savam vecumam un iegūtajai garīgajai pieredzei neadekvāti runā un domā. Kā mazs bērns klausa mammu, atprasās. Kā bērns viņš raud, kad māte aizbrauc līdzi savam repatriētajam vīram uz Vāciju.
Simpātijas pret Matīsu sāk veidoties tad, kad viņš no mājas patriec garīgi seklo un miesas prieku kāro Hermīni, kad savā tukšajā mājā ļauj apmesties ebreju ģimenei – Hildai, Borisam un viņu meitiņai, kad iemīl tikumisko un simpātisko medmāsu Tamāru.
Romāna nosaukums “Svina garša” ļoti prasmīgi caurvij visu romānu kā spilgts un ļoti dabīgs motīvs. Sākumā svina garša tiek saistīta ar meiteņu lūpu krāsu, kuras ķīmiskajā sastāvā esot svins. Pēc tam, lai svina indīgā klātbūtne nebūtu jāpacieš Bērnu slimnīcas mazajiem pacientiem, Koļa baltajai griestu krāsai piegāž klāt melno. Romāna gaitā Matīss piedzīvo reālu svina garšu mutē, kad viņš no lodes tiek ievainots mutē un zaudē runas spējas. No svina garšas viņš nespēj atbrīvoties līdz pēdējai dzīves minūtei. Tā pieaug proporcionāli pieredzētajām kara šausmām, kad ielas malā nokrīt atrauta cilvēka plauksta, visapkārt mētājas cilvēku līķi.
Romāna hronoloģiski izklāstītais sižets pārsteidz ar raitumu, ar nemitīgu prasību līdzi just un pārdzīvot. Emocionāli visspēcīgākā man šķita tā epizode, kad personīgajā mājā uz grīdas guļošo Matīsu spārda no geto atbraukušais militārists, bet tik nesen uz tās pašas grīdas viņš spēlējās kā bērns un pavisam tuvu atradās mātes soļi.
Romāna izskaņa ir ļoti traģiska. Ilgstošā cilvēku šaušana Rumbulas mežā attēlota postmodernā garā: ar daudzpunktēm vairāku lapu apjomā. Īpašu smagumu romāna nobeigumā rada apziņa, ka Matīsa mīļotā Tamāra gaida Matīsa bērnu, bet viņam jāmirst, neatvadoties no Tamāras.
Māra Bērziņa vēstījumā nav nekā klišejiska, neviena iepriekš lasīta salīdzinājuma vai metaforas. Ik teikums, ik apraksts ir novatorisks, kas patīkami pārsteidz. Pirmo reizi lasīju literāru darbu, kurā sarunāties mēģina runas spējas zaudējis cilvēks.
Teksts ir blīvi noklāts ar nekur nedzirdētiem izteicieniem, salīdzinājumiem, kas izraisa smaidu: “Mazdūšība, skalojies ātrāk prom un čurājies laukā!” “Dūša ir kā uzplaucis zieds”, “Tikt līdz gultai ir tikpat grūti kā Antiņam uzjāt stikla kalnā”, “Acis spīd kā rieksti šokolādes glazūrā”, “Peles muti pieķēzījušas”, “Duļķainā oma miegu sadurstīja cauru”, “Kuņģī iemetās zosāda”, “Pavasaris steidzas pārģērbties vasarā” u.c. Varbūt pārāk daudz izmantots citātu un piemēru no latviešu literatūras. Romāna tekstā daudz vecvārdu, kas kalpo pagājušā gadsimta 30., 40. gadu dabiskas sarunvalodas atspoguļošanai: mantelis, neronu, ūzas u.c.
Vienīgais, kas kaitināja rakstnieka valodā, bija pārliekā atkārtošanās, pārfrāzējot Andreja Pumpura “Imanta nevaid miris”: ”Cerība nevaid mirusi”, “Ziņkārība nevaid mirusi”.

 

Elza Treimane

Skolniece

Diezgan nozīmīgi šķiet tas, ka nespēju grāmatu izlaist no rokām, kamēr nebiju to izlasījusi. Gana spraigs un ļoti interesants sižets, kas vienlaikus precīzi attēlo tā laika notikumus. Skaudrās kara dzīves ainas bieži vien liek ietrīcēties sirdij.
Autors pievērš uzmanību detaļām. Neviens notikums netiek atstāts bez sekām. Katras nodaļas sākumā bija citāti no tā laika laikrakstiem vai daiļliteratūras. Tie ļāva gan hronoloģiski sekot laika gaitai, gan vērot, kā mainās cilvēku domāšana. Ja pašā romānā tika parādīti vairāk vai mazāk sadzīviski notikumi, atklātas domas un jūtas, tad citāti vairāk parādīja sabiedrības, ārpasaules domas. Ļoti patika saikne ar romāna nosaukumu. Svina garša bija līdzās visu laiku. Diezgan strauja notikumu gaita, kas ne uz mirkli neļāva zaudēt interesi vai uzmanību. Interesanti bija arī vērot, kā kara ietekmē mainās pavisam parastā jaunieša, galvenā varoņa, uzskati un uzvedība. Grāmatu varu ieteikt gan skolēniem, kas jau mācījušies par Otrā pasaules kara laiku, gan jau pieredzējušiem vēstures zinātājiem, gan arī mīlestības cienītājām, jo arī tās tur nebūt netrūka. Grāmatā es ne uz mirkli nezaudēju klātbūtnes efektu. Ļoti patiesi un dziļi.

 

Simona V.

10. klases skolniece

Par Māra Bērziņa vēstures romānu “Svina garša”, kur notikumi risinās Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā, vispirms jāsaka, ka attēlots visiem labi zināms posms, liekas, vien tepat pirms laika bijis, tādēļ domāju, ka lasāmviela būs smagnēja kā jau katrs kara atstāsts ar ļoti vēsturiski pārsātinātu informāciju, bet, lasot romānu, nebija nekādu problēmu pie tā palikt arī uz visu atlikušo dienu. Tas tamdēļ, ka šeit sižets netika sarežģīts, bet ritēja savu traģiski paredzamo gaitu ar vienkāršajiem tā laika atbilstošajiem varoņiem.
Patika, ka varēja lasītajā saskatīt kara politisko analīzi ko pauda katrs varonis, ņemot vērā, ka tie bija no visdažādākajām tautībām, dzimuma, vecuma – viņu viedokļos tamdēļ nebija iekļauti jebkādi stereotipi. Tas ir, ka no baltvācieša, Matīsa patēva, gaidītā steiga uz fāterlandi pēc Hitlera uzsaukuma netika sagaidīta un arī Matīsa drauga Nikolaja naids pret ebrejiem nebija redzams, tieši otrādi, vērojama palīdzība viņiem. Nenoliedzami galvenais varonis Matīss lika jau no paša sākuma smieties caur asarām par gaidāmo komēdijai līdzīgā atgadījuma dēļ ar apgraizīšanu “īstajā” laikā.
Visa romāna garumā silda paustā doma par ciešo draudzību un uzticību, kuras dēļ, šķietami, tik ilgi visi vispār izdzīvoja. Dotie fragmenti no laikrakstiem un daiļliteratūras lieliski papildināja visu, kā arī palīdzēja ātrāk izprast notikumus, kas bijuši agrāk. Grāmatas nobeigumā Matīss saka: “Virs manis pārlādē ieroci. Ass zibens spēriens pakausī, un svina garša no mutes pazūd. Beidzot.” Krūtis kļūst smagas un asaras rit pār vaigiem, iedomājoties tās šausmas. Ķermenis nebeidz vēl labu laiku, aukstu drebuļu tirdīts, trīcēt. Pārņem lepnums pār saviem senčiem, kuri mira, lai mēs piederētu paši sev un lai nebūtu jāpiedzīvo līdzīgs liktenis kā Matīsam, kurš dzimis par latvieti ar dziļām saknēm savā tautā, tad ticis gan zem krieviem, gan vāciešiem, bet miris ebreja “cienīgā” nāvē kara laikā. svina garšā – kara garša – nāves garša

 

Katrīna Štēbele

12. klases skolniece

Jau pirms es sāku lasīt “Svina garšu” cerības, ka šis darbs būs aizraujošs un interesants, bija patiešām augstas, un jāsaka, ka tas izrādījās vēl labāks, nekā to biju gaidījusi. Romānā mani visvairāk ievilināja tas, ka autors, rakstot par Otrā pasaules kara gadiem, izvēlas priekšplānā izvirzīt nevis cīņu karalaukā, bet gan tos tēlus, kas paliek ārpus tā. Romāna galveno varoni Matīsu Birkenu es raksturotu kā dzīves baudītāju, varbūt pat nedaudz bravūrīgu puisi, kurš neļaujas ne režīmu maiņai, ne mātes un patēva aizbraukšanai, ne šķiršanās sāpēm, pat ne smagam ievainojumam, kas liek zaudēt runas spēju, viņu garīgi sagraut. Viņš saglabā savu jaunības vienaldzību un humora izjūtu, kas man bieži lika smieties skaļi (lasot grāmatas, to gan daru reti), un tieši tas mani iepriecināja visvairāk. Interesantas man šķita svina garšas parādīšanās nozīmes, pirmkārt, Sulamītes lūpu krāsā, kas, manuprāt, liecināja par to, ka Matīss ir patiešām iemīlējies, bet šīs attiecības izrādīsies indīgas kā svins. Otrkārt, svina krāsa, ar ko bija paredzēts krāsot bērnu slimnīcas sienas, bet Nikolajs to atteicās darīt, tādējādi noliedzot padomju varenību. Un, treškārt, svina lodes garša mutē, ko Matīss izjuta ikreiz, kad tuvojās briesmas un vardarbība.
Realitātes sajūtu manī iedvesa dažādie tā laika avīžu raksti katras nodaļas sākumā, tādējādi liekot paredzēt, kas ar tēliem notiks tālāk. Pavisam nesagatavotu mani pārsteidza sākumā šķietami sīkās detaļas, proti, Matīsa operācijas, liktenīgums romāna beigās. Mani pārņēma sarūgtinājums, pat dusmas, un es neiztiku arī bez dažām asarām. Matīss un viņa draugi Rūdis un Nikolajs nevēlējās piedalīties karā, bet tik un tā arī viņiem nācās kļūt par varoņiem, glābjot dzīvību citiem, tādējādi apdraudot pašiem savējo. No smiekliem līdz asarām. Varu apgalvot, ka šis Māra Bērziņa romāns manī radīja pavisam citu, daudz optimistiskāku priekšstatu par jauno latviešu literatūru.

 

Dita Kantore

12. klases skolniece

Pats grāmatas nosaukums vien jau ir intriģējošs, kas vēl pirms grāmatas lasīšanas rosina dažādas asociācijas un vēlmi grāmatu iepazīt. Es jutu, ka vārdu salikums „svina garša” šajā grāmatā ietvers ko vairāk par karu un tā fizisko ietekmi uz cilvēku, tādēļ vilinājums pieauga. Un tas nebija mānīgs. Lasot grāmatu, atklājās jauna puiša Matīsa dzīve, kas vēstīja ko vairāk par cilvēka dzīvesstāstu un karu – romāns atklāja to, cik ātri un negaidīti var mainīties cilvēka dzīve, pat īsti nenojaušot, kā viss var izvērsties, kā arī šo dzīves nejaušību ietekmi uz turpmāko cilvēka likteni.
Šīs grāmatas lasīšana bija arī, protams, ceļojums Latvijas 20.gs. vēsturē. Pamanāms ir autora ieguldījums vēsturisko faktu pētīšanā, ko var ieraudzīt ne tikai laikrakstu citātos, bet arī līdz detaļām izstrādātajā romāna valodā, ļaujot iejusties tā laika vidē un iztēloties tā laika cilvēkus. Mazliet pazīstot Torņakalnu, bija interesanti arī iedzīvināt romāna varoņus man zināmajās ielās un Pārdaugavas nostūros. „Svina garša” atgādināja, lai arī cik smaga un sāpīga ir mūsu vēsture, to ir svarīgi atcerēties, par to runāt un no tās mācīties, tādēļ domāju, ka šis ir patiešām vērtīgs darbs, kas var būt tuvs dažāda vecuma lasītājiem.

 

Rute Asja Baņģiere

Pirmais, kas mani noteikti pārsteidza šajā grāmatā, bija puiša, Matīsa, atklātība pret sevi pašu. Lasīt par kādu, kurš tik skaidri apzinās, ko jūt un domā un no tā nemaz nekautrējas, ir tik nomierinoši. Mūsdienās ir tik ļoti pieņemts domāt, ja puiši izrāda kādu vājības pazīmi un saka, ko domā, vai arī ja tas ir kas nācis no pašām sirds dzīlēm, tas nozīmē, ka viņi ir vāji, bet šī galvenā varoņa sirdsskaidrība patiešām nomierina un liek domāt, ka patiesībā tu esi tāds, kāds tu esi, un kāpēc lai to būtu jāslēpj? Vēl man likās mīļi, cik ļoti skaidri viņš mīl Latviju. Tik vienkārši tas ir. Viņš nevar iedomāties to pamest, viņš jūt patiešām dziļi līdzi tiem, kuri tiek izsūtīti. Šajā grāmatā arī ir, manuprāt, interesanta politisko uzskatu evolūcija. Sākumā Matīss ir visai naivs, un, kad viņa vecāki, kā arī Koļa stāsta un satraucas par krievu ienākšanu Latvijā, viņš, it kā apzinās, ka tas ir muļķīgi, bet, manuprāt, arī tam sākumā pats ticot, ka nemaz tik slikti nebūs, varbūt būs pat nedaudz labāk, bet ar laiku ir manāma skaidra nepatika pret valdošo padomju režīmu un tā idejām. Viņš arī sāk nesaprast Sulamītes rīcības iemeslus, kad viņa sāk pārlieku daudz nodoties komjaunatnes pasākumiem un uztver tos, kā savus pienākumus un godu. Pēc tam priecājas par vāciešu ienākšanu, tomēr pats beigās no tā cieš.
Man patika tas, cik ļoti personisku šo grāmatu padara Māris Bērziņš. Kaut vai sākot ar Pārdaugavu. Minot konkrētas ielas, rajonu nosaukumus, autors runā par savu, bet arī manu Rīgu, man katra no tām vietām ar kaut ko asociējas un ir daudz interesantāk lasīt.
Sākumā man bija grūti aprast, ka laiks it kā rit, bet tajā pašā laikā nerit uz priekšu. Man bija sajūta, ka ir jābūt kaut kam, uz ko stāsts tiecas, un ir jābūt secīgi aprakstītam katram lielajam periodam Matīsa dzīvē, piemēram, skolas daudzie gadi (pamatskola, vidusskola, universitāte, darbs utt.), bet Matīsa dzīvē likās, ka it kā nekas nenotika, viņa dzīve netika sadalīta tik secīgi, tur bija tikai viņa ikdienas stāsti. Kad ar to apradu, sāku vairāk koncentrēties uz tiem un izbaudīju citādā stilā rakstīto romānu. Interesanti bija arī salīdzināt meitenes (Noras Ikstenas) stāstīto stāstu ar puiša (Māra Bērziņa) stāstīto stāstu. Atšķirība ir gan stāstos, ne tikai uzkrītošajos galvenajos notikumos, kuri loģiski ir citādāki, bet tādā ziņā, ka, piemēram, Noras Ikstenas varone, visticamāk, nekad netiktu sašauta mutē, pavadot laiku ar saviem draugiem, gan pārdomās, uzskatos par dzīvi. Meitene, visticamāk, neaizdomātos par iespēju strādāt amatnieka darbu nekā studēt tālāk.

 

Kaspars Gailītis

12. klases skolnieks

Iespaidīgs un plašs romāns. Mani visvairāk saistīja vienkāršā rakstība. Nebija sarežģīti uztver autora ieceri un izteikto domu. Man kā jaunam vīrietim bija viegli uztver un asociēt manu dzīvi ar galvenā tēla Matīsa dzīvi. Protams, ir personību atšķirība (diezgan krasa), bet tas netraucēja saprast, kā jaunietis skatās uz notikumiem tajā laikā. Dažādās situācijās es būtu rīkojies līdzīgi, jo vienkārši tā šķiet pareizi un dzīve ir plaša, ar lielām iespējām. Visu paspēs un visam pietiks laika. Vismaz tāda moralitāte bija jaušama Matīsa vieglajā garā. Galvā tikai mīlestība un sapņošana par nākotni, viss pārējais ir tikai fona notikumi, kuri kaut kādā veidā ietekmē šī brīža situāciju. Matīsa tēla izaugsme un nobriešana, piedzīvojot dažādus notikumus, ir nenoliedzama. Viņa tēla attīstība ir skaidri saskatāma. Es nespēju izteikt, cik ļoti es novērtēju autora prasmi padarīt tēlus reālus un īstus. Bieži autoriem šis ir pats grūtākais uzdevums, jo citās grāmatā tēli ir kā statujas, kuras apraksta un kuras ik pa laikam kaut ko izdara, bet „Svina garšā” visi tēli šķita sarežģīti un reāli ar reālām emocijām. Šādiem tēliem ir vieglāk just līdzi. Mani arī aizrāva autora prasme aprakstīt situāciju un ainas gluži kā kino filmā. Vienmēr tagad, kad, braucot vilcienā, izdzirdu vārdu „Torņakalns”, mani pārņem neaprakstāmas emocijas. Ir savādi atrasties tik tuvu kādam notikumam un aptvert to, ka īsti cilvēki šādiem līdzīgiem atgadījumiem ir gājuši cauri un ka daudz ir cietuši. Vilcienā stāvēšana Torņakalna stacijā ir daudz garāka un emocionālāka nekā jebkad. Tagad Torņakalna stacijai manā dzīvē ir plašāka nozīme, kuru ir grūti aprakstīt. Es parasti lasu ārzemju literatūru, tādēļ ne vienmēr ir iespēja apmeklēt un paša acīm redzēt grāmatās aprakstītās vietas, bet tagad Torņakalns ir kaut kas maģisks un nozīmīgs. Vēl gribētos uzsvērt grāmatas nobeigumu. Emocionāls kāpinājums, un tad nekas. Autors veiksmīgi ir radījis sajūtu par nāves esamību un to, ka katra cilvēka dzīve ir svarīga un nozīmīga. Joprojām pārņem neaprakstāmas emocijas, kad kaut kur ieraugu zvaigznītes (*). Neskatoties uz šī simbola daudznozīmību un plašo pielietojumu, nekad nebūtu domājis, ka šis simbols jebkad būtu pielīdzināms kāda cilvēka dzīvei jeb dzīvībai. Savādi, bet fakts. Šis, darbs neskatoties uz to, ka notiek citā laika posmā, mani ļoti dziļi un personīgi uzrunāja. Autors plaši izklāsta holokausta situāciju Latvijas teritorijā, kuram nav liels uzsvars (vismaz skolas vēstures stundās ne). Dažreiz piemirstas, ka tepat Rīgas ielās cilvēki ir cietuši un mēs katru dienu pa šīm ielām pārvietojamies.

Our website is protected by DMC Firewall!