Velta Sniķere

Mūža balva Latvijas literatūrā 2019 – Veltai Sniķerei.

Velta Sniķere
Foto: Margita Gūtmane

PAR VELTU SNIŅERI: Dzejniece, tulkotāja un jogas skolotāja Velta Sniķere dzimusi medicīnas profesora Reinholda Sniķera ģimenē 1920.gadā Veļikije Lukos. Mācījusies Rīgas 8. pamatskolā, Rīgas 1. ģimnāzijā, studējusi vēsturi un filozofiju Latvijas Universitātē. Kopš 1946. gada dzīvo Londonā, studējusi salīdzinošās reliģijas Londonā (King’s College). Bijusi Rama Gopala indiešu dejas trupas dalībniece. Aktīvi darbojusies starptautiskajā PEN klubā un Britu līgā Eiropas brīvībai (British League of European Freedom). Viena no jogas skolotāju kursu organizācijas (British Wheel of Yoga) dibinātājām.
Kopš 5 gadu vecuma raksta dzeju, kopš 13 gadu vecuma - prāta dienasgrāmatu aforismu veidā. Dēvēta par avangardisti latviešu dzejā, par vienu no modernākajām latviešu dzejniecēm, kuras dzeju Anšlavs Eglītis nodēvējis par buramvārdiem. “Sniķeres dzeja sakņojas maģijas un simbola poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskam izteiksmes veidam, taču saglabājot saikni ar dažādu tautu arhetipisko un folklorisko pasaules izjūtu un tēlainību. Sniķeres dzejas centrālā tēma – cilvēka spēja atklāt pasaules un dabas dziļāko metafizisko nozīmi un iekļauties kosmiskā ritējumā. Dzejoļiem lakonisks, dvēseliski piesātināts spriegums.” (V.Vecgrāvis) Līdzās dzejošanai profesionāli nodarbojas ar jogu, ir pasniedzēja. Austrumu zināšanu un mākslas nozīme izpaudusies vēl vienā jomā – dejā; dzejas lasījumu skanējumu papildinot ar roku un arī visa ķermeņa kustībām – mudrām. Tās aizgūtas no indiešu dejas kustībām un ir arī pašas dzejnieces jaunradītas dzejas domas izteikšanai. Dzeja publicēta kopkrājumā “Trīs autori” (1950, kopā ar Ojāru Jēgenu un Dzintaru Sodumu), krājumos “Nemitas minamais” (1961), “Piesaukšana” (1967). Latvijā izdotas grāmatas: izlase “Lietus mutes” (1991), krājums “Pietuvoties vārdiem” (2003, klausāmgrāmatā - 2009), „Pieredze” (2010). V.Sniķeres atmiņu stāsti apkopoti izdevumā “Savādībiņas” (2009), bet raksti, intervijas, recenzijas u.c. lasāmas grāmatā “Gaisma un noslēpums” (2010). Angļu valodā rakstītā dzeja apkopota izlasē „Husks” (izdota 1999 un 2019). 2018.gadā Veltas Sniķeres atdzejojumā angļu valodā apgādā „Mansards” izdots latviešu dainu krājums. V.Sniķere 2004. gadā saņēmusi Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonda balvu, 2007. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Veltas Sniķeres personība dokumentēta portretfilmā “Spodrā bradātāja” (2009, rež. M.Jurjāne).

 

LALIGABA video:

 

Veltas Sniķeres dzejoļa "Spodrā bradātāja" lasījums no režisores Ināras Kolmanes filmu sērijas "Rakstnieks tuvplānā", filmu studija "Deviņi".

 

Veltas Sniķeres dzejoļa "Spodrā bradātāja" lasījums no režisores Marutas Jurjānes filmas "Spodrā bradātāja"

 

Ekspertu vērtējumi:

Ronalds Briedis

Dzejnieks

Dzeja un deja, tik ierasts atskaņu pāris, bet vai nav brīnums, ka atšķiras tikai viens burts? Dzeja no dziet jeb rasties, arī tapt gaišam. Deja no diet jeb griezties, šūpoties. Izdejot dzeju, tātad šūpot gaismu. Veltas Sniķeres rokas ir šūpojušas gaismu vesela gadsimta garumā, gan atgriežot latviešu dzejas valodu pie tās rituālajiem pirmsākumiem un meklējot radniecīgās saiknes ar indiešu kultūru, gan veicot ieguldījumu tās laikmetīgajās izpausmēs. Pārlaicīgo sakarību meklējumi dzejā caur plastisku tās pasniegšanas veidu, kā arī literārās tradīcijas paplašināšana avangarda un starpdisciplināro mākslas jomu virzienā ierāda Veltas Sniķeres devumam latviešu literatūrā īpašu vietu.

Eva Eglāja – Kristsone

Literatūrzinātniece

Dažnedažādi epiteti piemēroti Veltas Sniķeres personībai un daiļradei: maģiskā, savdabīgā, lakoniskā; cildināta viņas dzejas un ķermeņa plastika, viņa dēvēta par burvi un vārdotāju. Bet man Velta Sniķere ir, pirmkārt, latviete, kura tulkojusi dainas un kura Anglijā t.s. aukstā kara laikā PEN starptautiskajos kongresos ieradās latviešu tautas tērpā, lai atgādinātu par padomju varas okupēto Latviju, un 1972. gadā laikrakstā Latvija publicēja rakstu Pret ko mēs cīnāmies? Un pie kā apellējam?, smalki analizējot komunisma daudzās sejas un draudus ne tikai Latvijas, bet visas pasaules mērogā. Raksta beigas izsaka visu, ko jūt Velta Sniķere un par ko mēs viņu cienām: Mūsu iekšējais ienaidnieks ir sentimentalitāte, jūtu un jēdzienu sajukums un neskaidrība, un savstarpējas tolerances trūkums. Mūsu iekšējie sabiedrotie ir mūsu latviskums un mūsu cilvēcīgums, savas tautas un savas zemes mīlestība.

Inga Ābele

Rakstniece

Velta Sniķere pasaulē nākusi 1920. gada 25. decembrī Veļikije Lukos kā Pirmā pasaules kara bēgļu bērns. Uzaugusi neatkarīgajā Latvijā, studējusi filozofiju un vēsturi Latvijas Universitātē. Otrā pasaules kara beigās kā politiskais bēglis devusies prom no okupētās Latvijas un lielāko mūža daļu pavadījusi Londonā. Velta Sniķere kļuva par jogas skolotāju un dzejnieci, kas nevainojami pārvalda divas valodas un savus dzejoļus vienlīdz talantīgi raksta gan angliski, gan dzimtajā valodā. Bijusi Rama Gopala indiešu dejas trupas dalībniece. Aktīvi darbojusies Britu līgā Eiropas brīvībai. Viena no organizācijas British Wheel of Yoga dibinātājām. Savas literārās darbības sākumposmā Velta Sniķere publicējusies kopā ar Dzintaru Sodumu un Ojāru Jēgenu kopkrājumā Trīs autori 1950. gadā Stokholmā. Ilgus gadus bijusi Latvijas PEN kluba Londonas nodaļas prezidente. Angļu valodā atdzejojusi Andreja Eglīša, Zinaīdas Lazdas, Vizmas Belševicas un citu autoru dzeju.
Veltas Sniķeres dzejas galvenā tēma ir cilvēka spēja atklāt pasaules un dabas dziļāko metafizisko nozīmi un iekļauties kosmiskā ritējumā. Pie tam, būdama savā dzejā spilgti oriģināla, viņa vienmēr pratusi apvienot mūsdienīgumu ar dainām raksturīgo piesātināto lakonismu un mītisko pasaules redzējumu: Vai gan no dzīves / Kas ceļas, / Vai iznīkst no nāves; / Dziesma aizstiepjas pāri / Klajumu klajumiem. Dzejas lasījumos savus vienkāršos, apskaidrotos vārdus Velta papildina ar kustībām un žestiem, vēlēdamās sapludināt cilvēka iekšējo garu ar lielo pasaules garu. Vārdi, kas darās, – tā Velta pati raksturo savu dzeju. – Vārdus nevar paķert viegli, tie nobriest tad, kad notiek atklāsme dvēselē. Sniķeres dzejoļi ir salīdzināti ar buramvārdiem, mantrām. Par gaišdzirdību autore sauc mirkli, kad atnāk dzejolis.
1961. gadā Čikāgā Veltai Sniķerei iznāca dzejoļu krājums Nemitas minamais. Pēc tam 1967. gadā Kopenhāgenā dzejas grāmata Piesaukšana. Gunars Saliņš 1961. gadā Jaunajā Gaitā rakstīja, ka ar grāmatu Nemitas minamais Velta Sniķere novietojas latviešu dzejā savrup. Valerī, Rilkes un reizē hinduisma valdzināta, Sniķere raksta dzeju gandrīz necilvēcīgi tīri – līdzīgi Valerī.
Gandrīz neticami, ka tāda dzeja mums patlaban var rasties – tik pārpasaulīga. Kur laikmeta šausmas? Kur tautas posts? Vai Sniķere pret to nejūtīga? Varbūt. Bet varbūt tikpat jūtīga un tikpat nejūtīga, kā katrs, kas tic kādai pārlaicībai.
Veltas Sniķeres dzejas grāmatas iznākušas angļu valodā – No Such Place Lasts Summerlong (with Andrejs Eglītis), London, 1974. Smile of the Unknown, New York, 1979. Husks, Paris, 1999; Rīga, 2019.
Arī tulkojumi – Andrejs Eglītis. God thy Earth is Aflame, Stockholm, 1947. Andrejs Eglītis. Gallows over Europe, New York, 1984. Zinaīda Lazda. A green Leaf, Maidstone, 1986. Andrejs Eglītis. Hand Holds Hand, Rīga, 2001.
Latvijas lasītājiem padomju gados Sniķeres dzejoļi lielākoties bija nezināmi, jo Velta Sniķere bija iekļauta aizliegto autoru sarakstos. Latvijai iegūstot neatkarību, Rīgā iznāca dzejas grāmata Lietu mutes 1991. gadā. Vēlāk pašas autores sastādīta dzejas izlase Pietuvoties vārdiem 2003. gadā. Veltas Sniķeres asprātību un lielisko humora izjūtu atklāj grāmata Savādībiņas 2009. gadā. Dažādu gadu dzejoļi, kas līdz tam nebija pieejami grāmatās, apkopoti krājumā Pieredze 2010. gadā.
Es neskaitu gadus, nekad nezinu, cik esmu veca, tas man vienkārši nestāv prātā – par sevi saka Velta Sniķere. Laba fiziskā forma un prāta asums šogad ļāvuši dzejniecei laist klajā divas jaunas grāmatas – Veltas Sniķeres dzejas izlase Husks apkopo viņas angļu valodā rakstītos darbus, bet grāmatā Dainas latvju dainas tulkotas angliski. Pati autore Dainu priekšvārdā skaidro, ka viņa visu mūžu piederējusi pie tiem, kas teica, ka dainas nav tulkojamas. Līdz atklāsmei, ka var atdzejot, ja seko augstvērtīgas dzejas atdzejošanas principiem. Tad dzejniece vairs nekavējās to darīt.
Dzejas izlase Pietuvoties vārdam sākas ar moto: Četrdesmito gadu sākumā Skalbe lūdz mani pieņemt padomu: Tikai nerakstāt daudz, neatšķaidaties. Padoms ir uzklausīts un piepildīts. Veltas Sniķeres dzeja ir jūtu destilējums, atradums tam, kurš meklē dziļus avotus.
Skrien gaisma pastalās spožās / Ūdeņus, manī brien. / Nesargā sirdi nekas. // Dzelmi nosargā dziļums, / Aci pasargā plaksts. / Nesargā sirdi nekas.” (Veltas Sniķeres dzejolis Spodrā bradātāja.)
Velta Sniķere 2004. gadā saņēmusi PBLA Kultūras fonda balvu, 2007. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Suminām leģendāro personību Veltu Sniķeri, pateicamies par dāsno devumu un sirsnīgi sveicam ar balvu par mūža ieguldījumu literatūrā!

DMC Firewall is developed by Dean Marshall Consultancy Ltd