IZDEVĒJS: Neputns

AUTORS: Frederiko Garsija Lorka

TULKOJA: Edvīns Raups

MĀKSLINIECE: Ingrīda Zābere

ANOTĀCIJA: „Šajā grāmatā ir neliela Spānijas kvintesence, Spānijas gara kvintesence, ko mums piedāvā Federiko Garsija Lorka ar savu žilbinoši poētisko valodu un nelielām, bet ļoti būtiskām skicēm Spānijas kultūras vēsturē”

PAR TULKOTĀJU: Edvīns Raups no spāņu un portugāļu valodām tulko O. Pasa, H. Kortāsara, H.L. Borhesa u.c. darbus, kā arī literatūru bērniem.
Literatūrā ienācis 1991. gadā ar krājumu „Vēja nav” ― tas apliecina Raupu kā neparedzamu metaforu meistaru un brīvu blīvas valodas pārvaldītāju. Krājums atbalso tolaik notiekošo dzejas misijas maiņu ― no dzejas kā lielā mērā šifrēta teksta par realitāti, kas ietekmējama, un sabiedrību, kas audzināma un maināma, tā varēja atļauties pievērsties darbam „poēzijas iekšienē”. Kā nereti minējuši kritiķi, Raups līdz ar pirmo krājumu ir viens no tiem, kas izturējis šo paradigmas maiņas uzlikto pārbaudījumu, dzejas aizdedzi rodot un radot patiesi paša konstruētā, vai drīzāk ― noredzētā pasaulē. „Trīs pamata agregātstāvokļi: mūžība, tagadne un saprāts” ― autors uzskaita, runājot par „kaut kur pa gaisu” lidojošo poēta tēlu. Skaidrs, ka minētie lielumi Raupa uzstādījumā nosvītro vieglo stereotipu un liek izvirzīt dzejai prasību: piedalīties jēgas meklēšanā.

PAR AUTORU: Frederiko Garsija Lorka (Federico García Lorca, 1898–1936) uzskatāms par vienu no spilgtākajiem „27. gada paaudzes” pārstāvjiem spāņu literatūrā. Tieši Lorkas daiļrade 20. gs. 20., 30. gados pasaules literatūrā radīja un nostiprināja priekšstatus par „īsto” Spāniju. Latviešu valodā līdz šim izdota Knuta Skujenieka iztulkotā dzejoļu izlase „Kliedziens” (1971) un luga „Bernardas Albas māja” (1965) Vijas Svīkules tulkojumā.
Lorkas dzeju ietekmējusi avangarda literatūra, sirreālisms un it īpaši simbolisms. Daudzi simboli viņa dzejā atkārtojas, iegūstot īpašu nozīmi. Mēness Lorkas dzejā iemieso erotiskās dzīvības un nāves pretstatu; metāla priekšmeti (dunči, zobeni u.tml.) simbolizē nāvi un kaislību. Nāves simbolika piemīt arī naktij un ēnām, dažkārt arī ūdenim, lai arī tas nereti apzīmē arī erotisko. Būtisks simbols ir zirgs, kas iemieso vīrišķību, kaislību, vardarbīgu erotiku. Gadījumos, kad zirgs ir melns, tas simbolizē nāvi.