"Silva Rerum"

Publicēts: Piektdien 9. marts 2012

Silva Rerum
meiere
Foto: autors nezināms

IZDEVĒJS: Zvaigzne ABC


AUTORS: Kristina Sabaļauskaite


TULKOJA: Dace Meiere


ANOTĀCIJA: Kristinas Sabaļauskaites romāns Silva rerum ir atzīts par vienu no svarīgākajiem notikumiem lietuviešu literatūrā pēdējos gadu desmitos. Tas izpelnījies pārsteidzoši lielu atzinību gan no lasītājiem, gan no kritiķiem, apbalvots ar pirmo Jurgas Ivanauskaites literāro prēmiju (2009) un ieguvis 2009. Gada grāmatas titulu.
Romāns vēsta par Žemaitijas bajāru Norvaišu ģimenes gaitām 17. gadsimta otrajā pusē. Stāstot par vienas dzimtas ļaužu pieredzēto, autore atklāj ne tikai Lietuvas Dižkunigaitijas sadzīvi un politikas samezglojumus, bet zīmē arī daudz plašāku ainu, kurā redzams baroka laikmeta cilvēks un tā sarežģītās attiecības ar sevi pašu, pasauli, dzīvi un nāvi.


PAR TULKOTĀJU:
Dace Meiere dzimusi 1973. gadā Skrundā. Studējusi Rīgā, Viļņā un Sjēnā. Tulko no itāļu, lietuviešu, spāņu un katalāņu valodas. Kopš 1996. gada publicēti četri duči tulkotu grāmatu. Tulkotie autori: Umberto Eko, Alesandro Bariko, Nikolo Ammaniti, Djēgo Marāni, Ildefonso Falkoness, Sigits Paruļskis, Kristina Sabaļauskaite un daudzi citi. Saņēmusi Itālijas Kultūras ministrijas Nacionālo prēmiju tulkošanā (2007) un vairākas Itālijas Ārlietu ministrijas prēmijas (2006, 2005, 2004, 2002, 2000). Literatūras gada balvai 2010 nominēti veseli divi viņas tulkoti darbi: Paolo Džordāno "Pirmskaitļu vientulība" ("Atēna") un Sandro Veronēzi. "Rāmais haoss" ("Jāņa Rozes apgāds").


Ekspertu vērtējumi:

Guntis Berelis

Rakstnieks un literatūrkritiķis

Daces Meieres vārds tulkotās grāmatas titullapā allaž ir kā kvalitātes zīme – gan tulkojamā darba, gan paša tulkojuma. Kristīnes Sabaļauskaites romāna darbība noris laikmetā, kuru mūsdienās dēvē par baroku, par kuru vispārpieņemtie priekšstati vēsta, ka tas ir izšķērdīgs, ar bezgalīgām vijīgām līnijām, ar greznojumiem bez funkcionalitātes un tamlīdzīgi. Autore baroka specifikai piemērojusi arī savu valodu, taču paradoksālākais ir tas, ka par baroka laikmeta leišu valodu maz kas zināms, turklāt tā spožākie pārstāvji ikdienā vairāk lietoja poļu, latīņu, franču valodu. Tāpēc autorei nācies radīt savu valodu, savu sintaksi, kas lasītājā radītu iespaidu par baroka specifiku. Savukārt Dace Meiere šo barokālo stilistiku lieliski latviskojusi - nevis pārcēlusi latviešu mēlē, bet būtībā uzdarinājusi līdzvērtīgu tekstu: ar teikumiem, kuriem piemīt ritms un melodija, kur domas plūdums seko sintaktiskajām cilpām un ritmam, nemaz nerunājot par leišu, poļu un citu kultūru mikšļa latviskošanu. Līdz šim neeksistēja tāds jēdziens kā “baroka laikmeta latviešu valoda”. Pēc Silva Rerum par tādu iespējams runāt.

Dace Rukšāne-Ščipčinska

Rakstniece

Lasot Kristīnes Sabaļauskaites romānu “Silva rerum”, nevienā brīdī nepaklūp ne mēle, ne doma un ir ārkārtīgi grūti iedomāties, ka šī grāmata nav rakstīta latviešu valodā – vārdu izvēle, detaļu pārbagātība un izteiksmes veidu dažādība rada sajūtu, ka lasu dzimtās valodas autora darbu. Šķiet, tieši šāds uztveres vieglums ir rādītājs tulkotāja meistarībai un lielākais kompliments viņa veikumam. Taču iedziļinoties tekstā pamatīgāk, var manīt, cik milzīgs, pacietīgs un rūpīgs darbs ieguldīts ik detaļā – rodas sajūta, ka ne tikai autore, bet arī tulkotāja Dace Meiere mitinājusies 16.-18. gadsimtā un staigājusi pa pēdām varoņiem, pētījusi, kāda izskatās apkārtne, cilvēki, fiksējusi notikumus. Tādu precizitāti var panākt tikai, izjūtot pret tulkojamo autoru un darbu visdziļāko pietāti un cieņu. Dacei ir izdevies atklāt mums pasauli, kuru saprotam, kurā iejūtamies arī mēs.

Andra Konste

Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja

Šī ir grāmata par to, kā Latvijai nekad nav bijis – savu viduslaiku valsti. 1569. gadā tika izveidota Polijas-Lietuvas ūnija: Žemaitijas kunigaitija, kura tobrīd bija viena no lielākajām Eiropas teritoriālajām vienībām. Tieši tāpēc, ka mūsu dzīves tai laikā bijušas tik atšķirīgas, ir interesanti lasīt par Žemaišu muižnieku ikdienas dzīvi, par dvīņu Uršulas un Kazimiera gaitām lielajā pilsētā Viļņā, par studentu kariem, klostera paradumiem, arhitektūru, modi... ir sajūta, ka autore brīvi ceļo laikā un vienkārši REDZ to visu. Pie tam sižeta intriga neatslābst ne mirkli, saldais ēdiens tiek gan mīlas peripetiju cienītājiem, gan dēkaiņiem un intelektuāļiem.
Kā vienmēr, izcils ir Daces Meieres tulkojums, vislabākā liecība: ne mirkli nav sajūta, ka darbs vispār sarakstīts citā valodā, lai gan izaicinājumu, šķiet, tulkotājai bijis gana - arī valodas ziņā mums šī ir cita pieredze. Atrodot tādus reti lietojamus vārdus kā baršķis, folvarka, lēšķi, tribulis, altembass un maskaļi, nāk prātā, ka te neviena vien vārdnīca pārlapota un ka tik nav kāda sabiedriskā meklēšana izsludināta.

Our website is protected by DMC Firewall!