"MĒS. XX gadsimts. Stāsti"

Speciālbalva Latvijas literatūrā 2012 - 12 autoru kolektīvam.

MĒS. XX gadsimts. Stāsti

IZDEVĒJS: Dienas Grāmata


AUTORS: Autoru kolektīvs


REDAKTORS: Guntis Berelis


ANOTĀCIJA: Divpadsmit latviešu rakstnieču kopīgs garadarbs. Soli pa solim, lapu pa lapai tajā izgaismojas Latvijas divdesmitā gadsimta vēsture, no piektā gada līdz deviņdesmitajiem.


 

Ekspertu vērtējumi:

Valters Nollendorfs

literatūrzinātnieks

Šī grāmata ir divpadsmit latviešu rakstnieču kopīgs garadarbs. Soli pa solim, lapu pa lapai tajā izgaismojas Latvijas divdesmitā gadsimta vēsture, no piektā gada līdz deviņdesmitajiem. Grāmatai doti Gundegas Repšes un Valtera Nollendorfa priekšvārdi.
Krājumu veido jauni, iepriekš nepublicēti, īpaši šim krājumam tapuši Ilzes Jansones, Ingas Žoludes, Andras Neiburgas, Kristīnes Želves, Ievas Melgalves, Andras Manfeldes, Daces Rukšānes-Ščipčinskas, Noras Ikstenas, Gundegas Repšes, Ingas Ābeles, Mairas Asares un Laimas Muktupāvelas stāsti.
Man vienmēr gribējies iekāpt laika mašīnā. Tikt transportētai telpā, kurā smako pēc hlora un taukiem, kur karošu klandzēšana un krēslu metāla kāju skrapsti grīdas betonā rada mantrām līdzīgu kakofoniju.

Andra Manfelde

Vēstures izdibināšanā visziņu nav, nepalīdz nedz doktora grādi, nedz uzklausīto atmiņu kilometri, nedz aculiecinieku šķietamā patiesība. Šā vai tā – katrs raksta vēsturi priekš sevis no jauna.

Gundega Repše

Mēs visi esam liecinieki, gan toreiz, gan tagad. Un liecinieka galvenais uzdevums – nekad neaizvērt acis, nekad nenovērsties. Jo bez pagātnes nav arī mūsu.

Dace Rukšāne-Ščipčinska

Rakstniece

Tie ir mūsu stāsti. Tas ir mūsu stāsts. Mūsu vēsture.

Ieva Plūme

Atspēriena punkts izpratnei, kā uztveram sevi pagātnes norišu gaismā.

Anda Baklāne

Literatūrkritiķe

Literatūra un vēsture ir divi radniecīgi atmiņas veidi. Katrs literārs teksts, būdams rakstnieka pašizpausme, vienlaikus ir arī laikmeta dokuments. Šajā ziņā 20. gadsimta stāsti ir „divkāršs žests” – tie mēģina rekonstruēt senāku vēsturi un vienlaikus vēsta par mūsu šī brīža aktualitāti – nepieciešamību slēgt rēķinus ar asiņaino 20. gadsimtu, kurā bijis tik daudz cerību un tik daudz dzīvju kas, atļauju neprasot, radikāli apstādinātas un pārvērstas, un vesela paaudze, kas izaugusi zem netaisnības un klusēšanas zīmoga. Literatūra ir zemsvītras piezīmes „lielajai vēsturei”, vienlaikus tā ir instruments, ar kura palīdzību var patiešām aptvert un atjēgt to, kas vēstures grāmatās ir tikai bezkaislīgi fakti. 20. gadsimts ir arī fascinējoša iespēja vienuviet aplūkot turpat visu latviešu rakstnieču panteonu – 12 dažādas personības un rokraksti – 12 iespējas demonstrēt, cik dažādi iespējams stāstīt stāstu un konstruēt katram vēsturiskam laikmetam atšķirīgo atmosfēras sastāvu.

Lita Silova

Literatūrzinātniece, literatūras skolotāja

Sadalīt 20. gadsimta Latvijas vēsturi divpadsmit ainās, lai galarezultātā iegūtu ar savdabīgiem saskaršanās un pretstatījuma punktiem iezīmētu atmiņas veselumu. Ja 20. gadsimta divdesmitajos gados tapusī krievu rakstnieka Jevgeņija Zamjatina (1884 -1937) antiutopija „Mēs” sniedza skaudru ieskatu arī mūsdienu lasītājam ļoti tālā nākotnē, tad jaunākais „mēs – mūsu - mūsējais” latviešu variants veidots, atskatoties pagātnē. Divpadsmit latviešu prozaiķes, Gundegas Repšes uzrunātas un iesaistītas, tiklab veidojušas skatījumu par ikdienišķām norisēm (tajās gan parastībai, gan dramatismam vieta), kā arī tiekušās uz vispārinājumu – apgūstot pašu neizdzīvotas pieredzes lauku vai arī spēlējoties ar autobiogrāfiskumu. Šķiet, ka viens no interesantākajiem šā rakstīšanas eksperimenta izpaudumiem ir tekstu struktūras dažādība, gan apliecinot fragmentārisma potences daudzbalsīgumā, gan nostiprinot vēstījuma secīguma jau prognozētās iespējas ar papildu emocionalitāti. Tas viss kopumā raksturo sievišķo redzējumu par divdesmito gadsimtu.

Our website is protected by DMC Firewall!