"MĀJĀS PĀRNĀCA BASA"



Foto: Ģirts Raģelis

IZDEVĒJS: Latvijas Mediji


AUTORS: Andra Manfelde


REDAKTORI: Renāte Neimane, Dzintra Zālīte


MĀKSLINIECE: Aija Andžāne


ANOTĀCIJA: Andras Manfeldes stāstu grāmata "Mājās pārnāca basa". Andra Manfelde uzklausījusi citu izsūtīto stāstus. Visbiežākais stāsta avots ir saruna. Tikai viens darbs tapis no dienasgrāmatas pierakstiem, viens – no trimdā rakstītām vēstulēm. Daži stāsti ir tuvinieku atstāstīti, tomēr lielākā daļa radušies, klātienē runājoties. Tā tapis krājums “Mājās pārnāca basa”, kurā nevis fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi vēstīta uzticētā pieredze. Grāmatā ir 18 stāsti. Andra Manfelde par grāmatu: "Šīs grāmatas uzdevums nav glorificēt ciešanas, bet gan mīlestību. Jo, tikai ziedojot pēdējo maizes riecienu, iespējams nekļūt par apstākļu upuri, kuru izķēmo dēmoniskas varas. Palikt dzīvam salā, badā un verdzībā – nozīmē uzvarēt. Mums to zināt – nozīmē atcerēties un caur šo mūžīgo piemiņu mūsu priekšteču uzvaru mantot."


PAR AUTORU: Andra Manfelde ir dzejniece un prozaiķe, dzimusi 1973.gadā. 2004. gadā uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā. 2005. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju par dzejas krājumu "Tranšejas dievi rok". 2005. gadā iznācis autobiogrāfiskais romāns "Adata", pēc romāna motīviem 2006. gadā iestudēta rokopera "Adata" (mūzikas autors Zigmars Liepiņš). 2008. gadā par dzejoļu krājumu "Betona svētnīcas" saņēmusi Annas Dagdas fonda balvu; šajā gadā iznāk arī pasaku grāmata "Sirds pasaka". 2010. gadā iznākusi dokumentālās prozas un dzejas grāmata "Ceļojums uz mēnesi. Visbija - Ventspils - Visbija", kurai piešķirta E. Līva piemiņas balva “Krasta ļaudis”. Grāmata "Zemnīcas bērni" (2010) saņēmusi Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes balvu „Sudraba tintnīca”. Romāns “Virsnieku sievas” saņēmis E. Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis” (2017), nominēts Latvijas Literatūras gada balvai. 2018.gadā rakstniece saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem „Kurš no mums lidos?”.

 

Ekspertu vērtējumi:

Laura Dreiže

Rakstniece

Sibīrijas stāstus nekad nav viegli lasīt – lai arī kā gribētos nocietināties pret tajos ietvertajām sāpēm un šausmām, tās vienmēr pamanās trāpīt asi un precīzi kā zem naga ierauta skabarga. Tomēr no A. Manfeldes krājuma arī atrauties ir grūti – droši vien tādēļ, ka stāstos uzsvars ir likts nevis uz faktiem un detaļām, bet gan emocijām. Un, lai gan katrs stāstītājs un viņa pieredze ir atšķirīga, tieši emocijas viņus visus vieno: ģimenes mīlestība un alkas atgriezties dzimtenē, kas neļauj padoties arī vistumšākajos brīžos. Manfeldes gleznainā, liriskā, tomēr nepārspīlētā valoda ļauj šīs alkas izdzīvot caur lappusēm. Un, lai gan bez asaru kamola kaklā neiztikt, tam par iemeslu šoreiz ir ne tik daudz žēlums kā lepnums un pateicība – par to, ka šie cilvēki ir izturējuši un izdzīvojuši, un var šos stāstus nodot tālāk. Jo tos nedrīkst aizmirst.

Inga Ābele

Rakstniece

Valodas dūlas Andras Manfeldes (1973) jaunāko grāmatu Mājās pārnāca basa veido astoņpadsmit dažādi atmiņu stāsti par piedzīvoto Sibīrijā. Manfelde ir tīrasiņu dzejniece, kura prot mākslas pārdzīvojumu vienlīdz spilgti un oriģināli ietērpt arī prozas drānās. 2011. gadā izdotais darbs Zemnīcas bērni bija autores poētisks tēlojums par viņas ģimeni un dzimtu izsūtījumā Sibīrijā. Tiekoties ar lasītājiem, uzklausīti citu izsūtīto stāsti. Nolēmu rakstīt stāstu krājumu, kurā es nevis fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi vēstītu man uzticēto pieredzi, skaidro pati autore. Gleznieciski brīvi darboties ar valodu Manfeldes manierē nozīmē vārdu uzjaukt kā dubļus, noplaucēt kā maizes mīklu, sadragāt putekļos, pārmīcīt, uzpotēt meženim kā ziedošu zaru. Lai pastāstītu stāstu viņa izmanto visplašāko latviešu valodas gramatisko formu spektru, brīvi izvēlas vārdu secību, pēc savas patikas izlaiž personas vietniekvārdus un prievārdus, pulkiem loka lietvārdus un īpašības vārdus, uz nebēdu konjugē darbības vārdus. Stāvēdama klāt valodas radībās, Manfelde neaizmirst atgādināt par ētisko pamatlikumu – tikai ziedojot pēdējo maizes riecienu, iespējams nekļūt par apstākļu upuri, kuru izķēmo demoniskas varas.

Eva Eglāja-Kristsone

Literatūrzinātniece

Andra Manfelde saviļņo jau ar savu vienkāršo nolūku šajā grāmatā nevis glorificēt ciešanas, bet gan mīlestību. Un tas jāpatur prātā, lai šo krājumu neierindotu pēdējos gadu desmitos tapušo grāmatu plauktiņā Sibīrijas literatūra un neradītu sajūtu nu cik var par to rakstīt. Jo vēstījums savā skaudrumā ir tikai smalks atgādinājums steidzīgajā šodienā par mīlestību nevis kā piedzīvojumu, bet kā spēcīgāko dzinuli izdzīvot jelkad un jebkur. Atsevišķie stāsti ir līdzeklis Manfeldes virsuzdevumam, tie aizrauj elpu, sažņaudz sirdi, prasmīgi izmanto reālus autobiogrāfiskos materiālus kā palīglīdzekļus (gan rakstiskus, gan mutiskus), sablīvē stāstus jau līdz robežai, kad šķiet par daudz, bet nobalansē un ar pieskārienu pagātnei iedarbojas uz mūsu šodienas iedomāto komforta kāršu namiņu.

Our website is protected by DMC Firewall!