"Trakie veči"

2.865



Foto: Publicitātes fotogrāfija

IZDEVĒJS: Dienas Grāmata


AUTORS: Pauls Bankovskis


REDAKTORE: Sigita Kušnere


MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis


ANOTĀCIJA: "Vectēvs mūža nogali esot vadījis, sēdēdams mājas priekšā un savas dzīves iznākumā vainodams bezmaz vai visu pasauli. Zināms jau, ka depresija ir vienīgi tāda sieviešu kaite. Īstiem vīriem šādas smieklīgas sērgas nepielīp. Bet, ja nu tomēr grūtsirdība kādreiz sāk nomākt, zāles ir viegli atrodamas. Tad ir jāiedzer un savā galvā, savā istabā, šķūnītī, pagrabā, garāžā, darbnīcā, kaut vai gultā zem segas jārada tikai sev vienam piederoša telpa. Tajā tad nu var ieslodzīt un dzenāt visas savas iedomas par to, cik gan viss pasaulē ierīkots šķērsām un aplami un kas gan cilvēcei būtu darāms, lai nepareizības vērstu par labu. Ja nav slinkums un ir vēl spars, ar savu pētījumu rezultātiem kādā dzīves posmā var sākt uzbāzties laikrakstu redakcijām, valsts vai pašvaldību iestādēm un visiem pārējiem. Iedzeršanu un šo savdabīgo jaunrades procesu var un pat vajag apvienot, jo nekādas skaidrības par to, kas ir kaut kā cēloņi un kas sekas, pasaulē nav vēl šobaltdien."
- Pauls Bakovskis.


PAR AUTORU: Pauls Bankovskis (1973) ir 17 romānu un stāstu krājumu autors, žurnālists un scenāriju autors. Pirmās literārās publikācijas 1993. gadā. Divreiz godalgots žurnāla „Karogs” un R. Gerkena romānu konkursā (1996. gadā par romānu „Laiku grāmata”, 2002. gadā par romānu „Misters Latvija”). Par grāmatu „Mazgalvīši spēlē mājās” 2008. gadā saņēmis Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā, bet par stāstu „Pērlīte" 2014. gada Prozas lasījumu galveno godalgu. 2009. gadā par filmas „Klucis — nepareizais latvietis" scenāriju saņēmis balvu Lielais Kristaps.
„Paula Bankovska darbos vērojama tendence notikumus pārvērst absurdā, apvērst tos, palūkoties no iekšpuses, no kreisās malas, atārdīt stūri un izgriezt notikumu uz otru pusi – gluži kā segas pārvalku, kurā iespējams ja ne apmaldīties, tad vismaz sapīties ne pa jokam.”
(Kristīne Ilziņa)
„Ja nav slinkums un ir vēl spars, ar savu pētījumu rezultātiem kādā dzīves posmā var sākt uzbāzties laikrakstu redakcijām, valsts vai pašvaldību iestādēm un visiem pārējiem. Iedzeršanu un šo savdabīgo jaunrades procesu var un pat vajag apvienot, jo nekādas skaidrības par to, kas ir kaut kā cēloņi un kas sekas, pasaulē nav vēl šobaltdien.”
(Pauls Bankovskis)

 

Ekspertu vērtējumi:

Dace Rukšāne-Ščipčinska

rakstniece

Neatlaidīgi, soli pa solim, lasītāja acu priekšā iznirst Paula Bankovska detalizēti izstrādātie personāži – vīrieši, kuri dzīvē gana daudz nodzīvojuši, lai iemantotu katrs savu dīvainību un katrs pa savam kļūtu mazliet traks. Var tikai apbrīnot Paula novērotāja spējas un lielisko atmiņu atcerēties un fiksēt neskaitāmas nianses ikvienā raksturā, kas šos večus padara tik ticamus kā burtiski nokopētus no dzīves. Valoda rit raiti un spraigi, atklājot autoru kā lielisku feļetonistu un aprakstnieku.

Liega Piešiņa

kultūras žurnāliste un literāro projektu koordinatore

Pauls Bankovskis uzbūvējis astoņpadsmit stāstus, kuru kopīgā iezīme ir dīvaiņi. Piramīdas virsotnē ir nostalģija un ironija, kas rotaļājas ar absurdumu. Asprātīgajos vēstījumos, kuros autors vingrinās ar vārdu salikumiem, nepielūdzamais laiks un pārejošais cilvēks biedē un smīdina. Sabiedrību raksturojoša grāmata, ar kuru ir jāsadzīvo. Taču tagad katru reizi, ieraugot biļešu kontrolierus, gribot negribot jādomā par zilo autobusu.

Eva Eglāja-Kristsone

literatūrzinātniece

Lennebergas Emīls grieza no koka vīriņus un lika plauktā, Bankovskis izlicis apskatei savus astoņpadsmit „trakos večus” – ķertie zinātnieki, biļešu kontrolieri - citplanētiešu upuri, iemūrēto jaunavu līdzjutēji, pūšļotāji un citi „ērmi”. Kur gan citur varētu izlasīt par tādām ārstēšanas metodēm kā „Vēkšķis” un „Miglumērkaķis” vai par Raiņa galvaskausa medībām! Ja uznāk „besis”, Bankovska gabali ar savu balansēšanu starp asprātību un absurdu noteikti vismaz vienu lūpu kaktiņu pavilks uz augšu.


LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:

Elīna Rubene

RFL 8.klase

Esot mazam bērnam, arī man bija savs Iedomu Draugs, ar kuru es pavadīju neaizmirstamu laiku. Es ar to visbiežāk sastapos bērnudārza laikos. Tā vārds ir Alvis, vienmēr brūnās drēbēs tērpts...
Viens no grāmatas varoņiem – Melnais vīrs – ir diezgan līdzīgs manam Iedomu Draugam, kurš ar nelielu viltību mēdz visu vērot no malas. Par Melno vīru nekas nebija zināms, tikai tas, ka tā apģērbs bija melnā krāsā, kas to padarīja baisu. Interesanti, ka, stāstītājam pieaugot, Melnais vīrs kļuva arvien neredzamāks, līdz tas vienu dienu pazuda. Kādēļ vīrs pazuda? Vai tādēļ, ka rakstnieks pieauga? Vai tādēļ, ka domas, uzskati, fantāzija mainījās? Man šķita interesanti lasīt par Melno vīru. Tas man ļāva iedomāties, kā būtu, ja arī es atrastos līdzās Gaujas malai un iztēlotos visu kā realitāti. Iepazīstot Melno vīru tuvāk, es varēju salīdzināt to ar manu Iedomu Draugu.
Mani pārsteidza tas, ka rakstniekam ir izdevies stāstus apkopot interesantā secībā, man nenojaušot, vai stāsti ir īsti vai izdomāti. Kā, piemēram, stāsts, kurā autobusa kontrolieri tiek aizvesti uz nezināmu vietu un vairs nekad nav redzēti. Lasot par kontrolieru aizdomīgo pazušanu, es sākumā pat neaizdomājos, ka kaut kas varētu būt neīsts, maldīgs. Viss šķita īsts, kā dzīvē. Tāpēc, es šo grāmatu lasīju ar aizrautību, katru lapu pāršķirot arvien ātrāk, lai uzzinātu jaunākos notikumus. Starp citu, šad tad iztēlē vēl joprojām satieku savu Iedomu Draugu tāpat kā rakstnieks savā grāmatā.

Megija Gertnere

RFL 10.klase

Grāmata ietver, manuprāt, trīs interesantas īpašības, kuras konkrētāk vēlējos izskaidrot, jo pēc grāmatas izlasīšanas tās visspilgtāk paliek atmiņā. Radošums. Grāmatā stāstītājs vienmēr atrod radošu pieeju tam, kā atrisināt jebkuru dzīves situāciju pēc iespējas oriģinālāk un ar nelielu ironiju. Viņam piemīt spēja izdomāt atbildes un skaidrojumus par jautājumiem, kuriem vēl nav rastas atbildes, uzdot citiem retoriskus jautājumus ar precīziem paskaidrojumiem, lai rastos neziņa par konkrēto lietu, objektu rašanos, būtību un nozīmi.
Interesantums. Pēc manām domām, interesantais grāmatā ir tas, ka, lasot šo darbu, nevar paredzēt, kas notiks tālāk, kāds būs skatījums, domas, reakcija vai skaidrojums par notiekošo situāciju. Ir interesanti lasot just stāstītāja ironisko attieksmi, tādējādi pēc lasīšanas rodas vai nu priecīgāks prāts, vai arī pārdomas.
Vīrišķīgums. Cilvēkam, kurš visu stāsta, piemīt skatījums par dzīvi, notikumiem un lietām no vīrieša skatpunkta, ir ar racionālu, bet mazliet egoistisku domāšanu. Kā arī grāmatā ietvertas vīrišķīgas darbības un izteikumi. Manuprāt, grāmata ir piemērota vairāk pieaugušiem cilvēkiem, lai pēc darba dienas steigas atpūtinātu prātu, uzņemtu nelielu smieklu devu un padomātu par lietām vai notikumiem, par kuriem tik bieži nemēdz aizdomāties, sievietēm – lai vairāk spētu izprast vīriešus, viņu domāšanu un rīcību.

Antra Kapilinska

ĀVĢ 11.klase

Tikai nesāciet ārstēties ar kurmja rakumu novārījumu!
Paula Bankovska stāstu krājums “Trakie veči” pilnīgi nemanāmi pārliecina. Turklāt tik veiksmīgi, ka pašam sagribas iemest telefonu kanālā un paslēpties aiz aizslēgtām durvīm ar folija cepurīti galvā, slēpjoties no elektroierīču varas pār cilvēci. Stāstu krājumus ir ieturēts humoristiskā manierē, to caurvij asprātīga valoda, neuzbāzīga ironija, tas sarakstīts kā savdabīgs dialogs ar lasītāju, kura laikā vēstītājs zinoši izklāsta savus novērojumus, it kā iepazīstina lasītāju ar neapstrīdamu patiesību, taču, pirms nonākšanas līdz stāsta galvenajam punktam vai ietvertajai idejai, ilgi lavierē atmiņās, pārstāstos un spriedumos. Tomēr šāda “lavierēšana” nav lieka vai neveikla. Un katra stāsta beigās ir trāpīgs nobeigums, kā precīzs āmura sitiens pa naglu (šie nobeigumi ir drīzāk negaidīti nekā paredzami, drīzāk smagnēji un saglabā pārējā teksta absurdumu nekā sniedz atvieglojošu atrisinājumu). Ir nojaušams, ka notikumi balstās uz autora paša pieredzi, tomēr vēstītāju tikpat viegli lasītāja uztverē var distancēt no autora.
P. Bankovska stāsti ir absurdi, ar zināmu groteskas pieskaņu, visus šos stāstus mazliet gribas salīdzināt ar otrādi apmestu segu; pazīstamo autors ietērpj pavisam citās drānās vai stāsti idejiski atklāj pasauli, kuru ne visiem lemts skatīt. “Trakos večus” ieteiktu lasīt, nemeklējot tajā konceptuālas idejas vai nopietnu vēstījumu, bet baudot meistarīgo valodas izmantojumu, notikumu pasniegšanas manieri un, pats galvenais, humoru.

Reinis Zālītīs

ĀVĢ 11.klase

Paula Bankovska stāstu krājums “Trakie veči” iesākas ļoti interesanti – ar stāstu par pazudušo Raiņa galvaskausu. Šo pirmo stāstu izlasot, lasītājs uzreiz spēj noprast, kāda būs grāmata un ko no tās sagaidīt. Lasot šos stāstus, lasītājs sākumā, iespējams, nesapratīs, kāda ir to doma, be,t turpinot tos lasīt tālāk, lasītājs noskaidros, ka stāstiem īsti domas nemaz nav.
To visu kopīgais mērķis, šķiet, ir likt cilvēkam pārdomāt to, kam tas tic un kāpēc. Ja jums kāds sāktu stāstīt par autobusu, kurš nolaupa kontrolierus, vai jūs tam ticētu? Ja man kāds pajautātu šo jautājumu pirms grāmatas izlasīšanas, es šo cilvēku nebūtu spējīgs uztvert nopietni, nodomādams, ka tam kaut kas nav kārtībā, bet autors, šo stāstu par autobusu, un citus stāstus pasniedz tā, ka lasītājs vairs nezina, kam ticēt un kam nē, jo stāsti, izklausoties neiespējami, tomēr liek padomāt – bet ja nu tomēr tā var būt? Autors grāmatu ir uzrakstījis tā, ka, lasot to, ir sajūta, ka lasītājs atrastos blakus autoram un klausītos tā neiespējami iespējamos stāstus.

Our website is protected by DMC Firewall!