Īsā intervija ar Laligabas pretendenti nominācijā “Labākais prozas darbs” – Gundegu Repši

Foto: Publicitātes fotogrāfija
Vizuālais dizains: Katrīna Vasiļevska

1. Kāpēc cilvēki lasa?

Katram savs. Es lasu, jo man patīk iemiesoties citos, klejot citās pasaulēs. Lasu, lai iztēlotos, kā domā citi cilvēki. Lasu, lai saprastu sevi. Lasu, lai gūtu zinības. Lasu, jo tas ir tikpat dabiski, cik pucēt zobus.

2. Ar ko (un vai vispār) atšķiras cilvēks, kas lasa, no cilvēka, kurš nelasa?

Aizdomas, ka nelasošie cilvēki ir daudz lielākā mērā nešaubīgi par sava viedokļa neapgāžamo pareizību.

3. Kā lai izglābj cilvēku, kurš nelasa?

Nezinu. Vai vajag? Varbūt jāaizsūta uz vientuļu salu.

4. Ar ko literatūra atšķiras no dzīves?

Ar sekām.

5. Vai lasot cilvēks kļūst labāks?

Nē, bet iejūtīgāks, elastīgāks. Ja vien spēj tekstu uztvert bez priekšstatiem par vienīgo pareizo un īsto literatūru.

6. Kur un kad ir vislabāk lasīt?

Nav svarīgi. Man vislabāk patīk dīvānā.

7. Kāpēc jālasa Latvijas literatūra?

Ar likumu jau pagaidām neviens nav piespiests. Bet tas šķiet gluži dabiski – pazīt sabiedrību, mentalitāti, domāšanas kodus, emocionālo ģeoloģiju, ko literatūra reģistrē. Cilvēkam, kuram nav svarīga Latvija, nekad nebūs svarīga latviešu literatūra.

8. Vai visi rakstnieki ir introverti?

Protams, ka nav. Es nevaru saukties introverts, ja sevi caur grāmatu atdodu anonīmam lasītājam, pilnīgam svešiniekam. Vai introverts ko tādu uzdrīkstas?

9. Vai tu rakstītu arī tad, ja neviens nelasītu?

Gribas jau domāt, ka rakstītu gan, bet – kas zina?

10. Vai ir taisnība, ka autori bieži izmanto literatūru, lai kaut ko “norakstītu no sevis nost”?

Droši vien. Reizēm pat kārtotu rēķinus ar savā biogrāfijā piedzīvoto. Tas laikam ir neizbēgami. Skumjāk ir tad, ja rakstnieks tiesā savus varoņus bez advokātiem.

DMC Firewall is a Joomla Security extension!