"Bogene"

4.255



Foto: Publicitātes fotogrāfija

IZDEVĒJS: Dienas Grāmata


AUTORS: Gundega Repše


REDAKTORE: Dace Sparāne-Freimane


MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis


ANOTĀCIJA: “Bogene” ir kā nežēlīgas gaismas zibsnis, kas nevis sit ar aklumu, bet atver jaunu redzes kanālu. Jebkura metafora šeit ir patstāvīgs vēstījuma tēls, tomēr pats īpašākais ir šī darba precīzi sajūtamais virsuzstādījums: nav nekā baigāka par garam nodarītajām ciešanām — fiziskām ciešanām mierinājumu nes nāve, kamēr nācijas gara spīdzināšana ir kosmiska mēroga — un mierinājums nav iespējams...
- Dace Sparāne-Freimane


PAR AUTORU: Rakstniece un mākslas zinātniece Gundega Repše (1960) ir 17 prozas grāmatu – romānu un stāstu krājumu – autore, publicējusi arī biogrāfisku eseju grāmatas. Ar nepieciešamību domāt individuāli un atteikties no padomju ideoloģijas tiražētajiem stereotipiem G. Repše jau 80.gados iekļaujas t.s. „jaunā viļņa” prozas radītāju lokā. 90. gados Gundega Repše kļūst par vienu no spilgtākajām personībām latviešu mūsdienu prozā, viņas rakstītajās grāmatu recenzijās un slejās vērojama neatslābstoša interese par kultūras procesiem. Saņēmusi Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1993) un Literatūras gada balvu par izcilu devumu prozā (2001), kā arī „Dienas” galveno balvu konkursā „Stāstu tramvajs” (2007).
„Repšes teksts allaž ir atvērts daudzām interpretācijām, dažbrīd, iespējams, pilnīgi atšķirīgām. Rodas iespaids, ka autore raksta „retināti”, atstādama „baltas lapas” – lāgiem pat starp divām frāzēm, kuras jāaizpilda lasītājam.”
(Guntis Berelis)
„To, kas ir rakstīšanas vērts, nekāds „periods” būtiski nemaina – tā ir cilvēka daba, tās ir indivīda nemitīgi mainīgās attiecības ar apstākļiem, nosacījumiem, visa veida nebrīvībām, kurās cilvēks ir iesviests, nezinot atbildes uz pašiem būtiskākajiem jautājumiem.”
(Gundega Repše)

 

Ekspertu vērtējumi:

Dace Rukšāne-Ščipčinska

rakstniece

Gundegas romāns, kas tapis sērijā „Mēs. Latvija. XX gadsimts”, citu vidū izceļas ar lakonismu, sparīgumu un nervus atkailinošām detaļām. Viņas varones ir teju pārdabiski spēcīgas, šerpu un sīkstu raksturu sievietes, kuras ir gatavas rīkoties arī ļoti radikāli, ja reiz jāaizstāv sava taisnība. Tās ir sievietes, kuras, pat padodoties fiziskam pārspēkam, spēj saglabāt savu kodolu un nezaudēt. Lieliski izstrādāts pavediens Latvijas vēstures audumā, kas stāsta par fiziskās un garīgās cīņas varoņdarbiem brīdī, kad uz spēles likts ne tikai konkrētu personāžu, bet arī visas tautas liktenis.

Sigita Kušnere

literatūrzinātniece

Lielie stāsti veidojas no parastu cilvēku mazās ikdienas, kas ieraudzīta visvarošās un pāri visam un ikvienam valdošās vēstures vēlībā vai nežēlībā. Stāstu stāstīšana ir veids, kā cilvēce spējusi izdzīvot – mācīties, saprast, izjust, pieredzēt. Vai stāstīt par to, kas sāp? Kā stāstīt par to, kas nedodas ietērpties glītos un sapostos vārdos? Laiks saplīst, telpa izgaist – paliek stāsts par to sīkumu un gadījumu virkni, kas padara par cilvēku vai necilvēku. Un pēcgaršā romāna valoda – dzīva, raita, neparasta – sen nesatiktiem vārdiem un agrāk nepazītiem tēliem.

Rudīte Kalpiņa

rakstniece, redaktore

Grāmatā aprakstītais laiks (1939. gads – 1941. gada jūnijs) aptver izšķirīgu posmu latviešu vēsturē. Plaši izmantotas gan vispārzināmas laikmetu raksturojošas detaļas un valoda, gan īpaši piemeklēti ilustratīvi fakti, ar kuru palīdzību veidota izteiksmīga kopaina. Romāna varoņu biogrāfijas ietiecas tālākā pagātnē, veidojot piepildītu atmiņu un asociatīvo slāni par 20.-30. gadiem – Latvijas tapšanas laiku. Romāna valoda ir blīva, piesātināta, tā paģēr lasītāju, kurš spējīgs izprast asociācijas, uztvert detaļas, zemstrāvas un izsekot brīžiem neskaidrajai notikumu kompozīcijai. Teksts ir šodienas versija par Baigo gadu, vietumis mūsdienu skatījums guvis virsroku pār mēģinājumu atdzīvināt pagātni. Gundega Repše šajā darbā parādījusi tās Latvijas sabiedrības daļu, kura gāja bojā okupācijā un no kuras zaudējuma traumas tā arī neesam atguvušies.


LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:

Undīne Gobiņa

RFL 10.klase

Mēness – spēks – sieviete: tieši ar šiem trim vārdiem man asociējas Gundegas Repšes romāns. „Bogene” bija pirmais autores darbs, ar kuru iepazinos, un teikšu godīgi – pirmais iespaids bija ļoti haotisks un mulsinošs. Darba daudzās metaforas, simbolika un smagā tematika, kā arī hronoloģijas trūkums to padarīja man tik grūti saprotamu.
Neskatoties uz to visu, romānu un atsevišķus tā fragmentus pārlasīju vēl vairākas reizes, tādējādi daudz labāk izprotot tēlu un situāciju izvēli. Visu laiku uzdevu sev vienu un to pašu jautājumu: „Ko šis romāns nozīmē man?” Galu galā nonākot pie atbildes – manā izpratnē šis romāns ir par sievietes neatlaidību un spēku, vēlmēm un cerībām, kā arī par vilšanos un sodu. Tas viss „Bogeni” padara par izcilu lasāmvielu tiem, kas vēlas saprast.

Rūta Brīvlauka

RFL 10.klase

Man šī grāmata likās interesanta, bet es noteikti brīdinātu citus, pirms es to ieteiktu šīs grāmatas detalizētības un tiešuma dēļ. Detalizētības dēļ tāpēc, ka šajā grāmatā sīki aprakstīta cilvēku iekšējā pasaule, nevis izskats vai apkārtne, kā tas ir parasti. Šī iemesla dēļ grāmata ir jālasa uzmanīgi. Ja lasītājs aizdomājas un kaut ko palaiž garām, atgriezies pie grāmatas arī domās, lasītājs visticamāk būs apjucis. Bet par grāmatas tiešumu es cilvēkus arī brīdinātu, jo šajā grāmatā ir ainas un scenāriji, kurus ne visi varētu izprast. Vēl es vēlos teikt, ka es esmu lasījusi grāmatas par šo laiku arī iepriekš, bet „Bogene” man tos pašus notikumus spēja parādīt no pilnīgi cita skatpunkta, kas man likās sarežģīts un vienreizējs.

Elza Šmite

ĀVĢ 11.klase

Gundegas Repšes jaunākais romāns “Bogene” (2016) ir rakstnieces pienesums pašas izlolotajā vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Romāna darbības laiks rit no 1940. gada Jaungada svinībām līdz 1941. gada jūnija beigām, no padomju karabāžu ierīkošanas Latvijā līdz Otrā pasaules kara sākumam PSRS teritorijā, no kuplas, laimīgas, Latvijas sabiedriskajai, ekonomiskajai un kultūras elitei piederošas ventspilnieku ģimenes kopā sanākšanas līdz tās iznīcināšanai.
Romānā ir daudzveidīgs stāstījums; notikumi risinās tagadnē, precīzāk, 1940. – 1941.gadā, dažādos pagātnes brīžos, kas saistās ar neatkarīgās Latvijas laiku. Mainīta tiek perspektīva, no kādas runā Lesteru ģimenes cilvēki: Lote, viņas māte Berta, tēva brālis Bertolds, mātes māsa Doroteja. Viņi ir stipri cilvēki, kuri neparko nepadodas, nepielāgojas padomju režīmam. Tas iespējams tāpēc, ka viņi tic Bogenei – mītiskai sargātājai – Lesteru mājas garam.
Romānu caurvij kontrastu paņēmiens. Spēcīgi kontrastē romāna varoņi (stiprās, garīgi izsmalcinātās, iekšējā jūtu dzīvē sakņotās sievietes Berta, Lote un klāt neesošie primitīvie vīrieši bez iekšējās jūtu dzīves: Ģederts, Bertholds, Maksis), laikmeti (neatkarīgā Latvija un okupētā Latvija), dažādas pasaules uztveres (Ģederta materiālismā balstītā un Dorotejas mākslā, filozofijā balstītā). Kontrastē arī romāna simboli zīds un brezents, kukainis un cilvēks, spoguļa lausku sašķeltība un pilnmēness viengabalainība.
Latvijas neatkarības zaudēšana 1940. gada 17. jūnijā ir G. Repšes vēstures romāna ass, ap kuru kā kaleidoskopā griežas fragmentāri zīmētie Lesteru dzimtai piederīgo dzīves notikumi, sākot ar ciltstēvu un kuģu īpašnieku Oķi, viņa dēliem kapteini Ģedertu un advokātu Bertholdu un beidzot ar Ģederta jaunāko meitu Marguli. Fragmentu mozaīka, kuru lasītājam no maziem vēstījuma gabaliņiem jāizveido pašam, apgrūtina lasītāju pilnvērtīgi uztvert tēloto Latvijas vēstures posmu un romāna varoņu radniecīgo saistību. Lesteru dzimtai piederīga ir arī Bertas māsas Dorotejas Buks ģimene. Laikmeta ainu paspilgtina romānā zīmētie Lesteru dzimtas ģimeņu mājkalpotāju Dzilnas un Kūkas likteņstāsti.
Veidojot Bertas Lesteres tēlu, autore pārstāv feminisma idejas: “Apstāklis, ka sievietei pašai ir sava savrupā un slepenā dzīve, ka viņa ir valdniece pār savu iekšējo mājokli, kurā neļauj ieiet nevienam tuvcilvēkam, to dara pārāku par vīrieti.” Savu gudrību un domu spēku Berta gan tiešā, gan netiešā ceļā nodod Lotei. Berta, būdama no meitas fiziski šķirta, ar viņu kopā ir sāpēs. Garīgā līmenī Berta Lotei lopu vagonā māca dzīvot šodien, dzīvot pēc kukaiņu likumiem, jo tā vieglāk. ”Atmiņas vērš par cilvēku.” Būdama turīgu vecāku meita, Berta audzināta un skolota, par pamatvērtībām atzīstot pārticību un kristīgu kārtību. Arī šīs vērtības, ne tikai garīgā dimensija, kalpo par Bertas pārcilvēciskā spēka avotu.
Romānā izmantotais kultūrzīmju klāsts plašs, bet vienpusīgs, tas pārstāv galvenokārt literatūras un mākslas pasauli: krogi “Luna”, “Rīga”, “Pie Oto Švarca”, kur pulcējās bohēmisti, žurnāls “Atpūta”, Jānis Sudrabkalns, Andrejs Upītis, Rainis, Aspazija, Vilis Lācis, gleznotāji Oskars Norītis un Kārlis Padegs un viņa glezna “Sarkanie smiekli”, Sudrabu Edžus, brāļi Laivinieki. Vienpusīgo kultūrzīmju izmantojumā vērojama rakstnieces Gundegas Repšes tendence izteikt klaju noliegumu un nicinājumu jaunajiem vēsturiskajiem apstākļiem, kas radās pēc 1940. gada 17. jūnija.
Apjomā nelielajā romānā izmantoti vairāk nekā desmit simboli (zīds, spogulis, mēness u.c.), no kuriem daudziem plašs nozīmju loks.
G.Repše kā daiļrades metodi izmanto intertekstualitāti. Biežās atsauces uz pasaules un latviešu literatūru ir mēģinājums izcelt intelektuālo aspektu, rakstnieces erudīciju, ienest romānā papildu jēgas slāņus, kā arī dažādot vēstījuma izveidi.
Vēsturiskās informācijas materiāls romānā ir ļoti plašs. Tas sastopams mazāk tagadnes tēlojumā, vairāk atmiņās un vēstītāja balsī.
G. Repšes romāns “Bogene” nav vēsturisks romāns šī nojēguma klasiskajā izpratnē – romānā „Bogene” lielāka nozīme ir uzdotajam jautājumam, atbildes meklējumam, nevis vēsturiskās situācijas atklāsmei. Latvijas vēsture tēlota no sievietes pozīcijas, par to liecina rakstības stils: simbolu pārbagātība, atkārtojumi, sabiezinājumi, vēstījuma ritms, dialogi.

Rita Buša

ĀVĢ 11.klase

„Es kāpšu augstāk arī par šo savu spēku, ko sauc par atmiņu, es kāpšu augstāk par to, lai steigtos pie tevis, saldā gaisma.” Gundegas Repšes romānu „Bogene” precīzi raksturo fragments no Svētā Augustīna darba „Atzīšanās”, ar kuru lasītājs sastopas pašā grāmatas sākumā. Vēlāk lasītāju sagaida tikšanās ar Lesteru ģimenes locekļiem, kuru 1940. gada pārdzīvojumi tiek atainoti atmiņām līdzīgi, tas ir, fragmentēti, nodalot vienu no otra ar pilnmēness attēlu, kas ir tikai viena no bieži sastopāmajām metaforām, kuras piešķir romānam filozofisku noskaņu.
Tieši sižeta fragmentācija bieži vien raisa vilšanos, nepabeigtības sajūtu. Kā arī šāda laika nogriežņa izvēle nereti padara teksta fragmentus neviennozīmīgi uztveramus, piemēram, ārpus laika un telpas pastāvošā sieviete romāna sākumā, kura atrodas pilnmēness pakļautībā. Varoņi tiek tēloti ļoti atšķirīgi, tamdēļ, lai gan viņi ir saistīti, varoņu daudzveidība atklāj plašāku, daudzpusīgāku vēstures skatapunktu. Par daudzpusīgu var nosaukt arī Gundegas Repšes valodas izvēli, kura noteikti neatstās lasītāju neapmierinātu. Nepārprotama ir arī autores paustā neapmierinātība ar to, kas sakņojas pagātnes rētās, un tomēr redzamas mūsos arī šodien un tagad. Lasītājs nepaliks vienaldzīgs, sastapies ar šo pagātnes – tagadnes saiti, kurai mūs tuvina šis literārais darbs.

DMC Firewall is developed by Dean Marshall Consultancy Ltd