“Melnie darba cimdi”

4.355



Foto: no personīgā arhīva

IZDEVĒJS: Pētergailis


AUTOROS: Jānis Tomašs


REDAKTORS: Aivars Eipurs


DIZAINS: Inguna Cepīte


ANOTĀCIJA: Krājuma "Melnie darba cimdi" rindās kopā sader izsmalcinātais ar vienkāršo, veidojot svaigu un neparastu stilu. Autora balss skan tik īpaši un reizē precīzi, ka rodas sajūta – tas, ko lasu, ir ģeometrija dzejā, kas tomēr nav līnijas, drīzāk krāsas, kas virzās pa visbiežāk melnbaltu trajektoriju kā labās fotogrāfijās. Un tie ir vārdi.
- Aivars Eipurs


PAR AUTORU: Jānis Tomašs (1984) ir dzejnieks un Rīgas pašvaldības policists. „Melnie darba cimdi” ir viņa pirmais dzejoļu krājums. Dzejas ciklus „Zaudētāju dziesma” un „Zemestrīce uz ādas” publicējis interneta žurnālā „Satori”, dzeja publicēta arī laikrakstā „Kultūras Diena”.
„Autora balss skan tik īpaši un reizē precīzi, ka rodas sajūta – tas, ko lasu, ir ģeometrija dzejā, kas tomēr nav līnijas, drīzāk krāsas, kas virzās pa visbiežāk melnbaltu trajektoriju kā labās fotogrāfijās.“
(Aivars Eipurs)
„Gadās visādi. Sākumā ir kāda ideja, impulss, rodas pirmās dažas rindas. Citreiz uzreiz top dzejolis, bet ir reizes, kad uzrakstu pamazām, vairākkārt pārlasu, un, ja šķiet neizdevies, metu prom, atstāju tikai sākotnējo ideju.”
(Jānis Tomašs)



Raidījums par spilgtāko debiju




Raidījums par Jāni Tomašu


 

Ekspertu vērtējumi:

Dace Rukšāne-Ščipčinska

rakstniece

Neslēpšu – es dievinu šo dzejas krājumu. Laikā, kad tu jau kādu brīdi domā, ka latviešu dzejā esi lasījis un izlasījis teju visu, kad neko jaunu, šķiet, vairs nevar uzrakstīt – hops! – uzrodas Jānis Tomašs un iebliež kaut ko pilnīgi negaidītu, absolūti svaigu un atspirdzinošu. Viņa valoda ir lakoniska, precīza kā smalki komponēta mūzika vai perfekts tušas zīmējums. Tā ir moderna dzeja šī vārda vislabākajā nozīmē, jo apspēlē to, ar ko ikdienā saskaramies ikviens, ja vien neesam garīgi akli. Precīzs vērojums, vēl precīzāki vārdi un drosme nebaidīties no ikdienišķās realitātes. Krājums ikvienam, kas varbūt bija jau vīlies mūsdienu dzejā – noteikti ir vērts pamēģināt vēl šo reizi, gandarījums garantēts. Bravo!

Liega Piešiņa

kultūras žurnāliste un literāro projektu vadītāja

Jānis Tomašs ienesis mūsdienu latviešu dzejā poētiskā viegluma un gaišas radītāja dvēseles smeldzes sintēzi. Viņa „Melnie darba cimdi” ir metafora dzīves vienkāršībai, kura pārvērsta lirikas smalkajā matērijā. Vientulīgā bērnība, radot dabas doto dzejnieku Jāņa Tomaša personā, Latvijas pārbagātajā dzejas vidē ļauj ieraudzīt lieliskus tēlus. Tepat līdzās ir kaut vai melnstrādnieks, kurš liek aizdomāties, kas ar mani notiek. Saspēlē ar vārdiem Tomašs spēj būt gan vienkāršs, gan izsmalcināts. Ikkatrā viņa rakstītajā rindā vibrē patiesība, kas liek aizdomāties. Trāpīgie vārdi rada svaigu un neparastu pasauli ar bezgala plašu emociju amplitūdu. Jāņa Tomaša rakstīto esam pamanījuši, jo tā ir viņa personiskā pieredze, nevis no citiem noskatītā.

Egīls Venters

rakstnieks

2016. gada negaidītākais pārsteigums, ja par pārsteigumu var sacīt „negaidīts”. Vairumam lasītāju ieradies no nekurienes (lai gan likumnepaklausīgajiem, iespējams, pazīstams kā Rīgas pašvaldības policists), rada cerības par jaunu paradigmu latviešu dzejā. Cerības pastiprina fakts, ka Tomašs netēlo jauno Mocartu vai Linardu Zolneroviču (kas tas tāds, jūs jautāsiet). Dzeja precīza kā policijas reglaments un dāsni pildīta ar metaforām.


LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:

Jeļena Vasiļjeva

ĀVĢ 11.klase

“Parastās lietas un laba valoda”
Grāmata “melnie darba cimdi” ieguva manu simpātiju jau pēc pirmā dzejoļa izlasīšanas. Grāmatu izlasīju vienā elpas vilcienā, dažreiz smejoties un aizdomājos par mūsdienu sabiedrību un tās vērtībām. Grāmatā tiek atklātas sabiedrības problēmas, konkrētāk - primitīvas sabiedrības problēma. Cilvēki nepamana, ka viņi degradē. Atpūta vairs nav kulturāla, tā pārtop zemā slāņa cilvēku līmenī. Mūsdienu sabiedrībā cilvēki uzskata naudu un statusu par prioritāti. Autors gribētu, lai cilvēki būtu inteliģentāki, spētu runāt, veidot saturīgas sarunas, nevis “uzsist kādu klačiņu”. Autors runā arī par sievietes tēlu, kas ir ļoti spēcīgi aprakstīts. Jānis Tomašs veido tādu sievietes tēlu, kas šķiet nesasniedzams, kas šķiet gudrāks, kas šķiet dārgāks par visu pasauli.
Jānis Tomašs izmanto parastu, saprotamu valodu īpašā veidā, kas veido autora stilu. Autors spēlējas ar vārdiem un veido interesantus vārdu salikumus, piemēram, “neatliekamā draugu palīdzība”. Šis dzejoļu krājums man ļoti patīk, jo, ar autora īpašo rakstīšanas stilu, tajā ir parādītas aktuālas problēmas mūsu sabiedrībā.

Roberts Šteinbergs

ĀVĢ 11.klase

Policists ar dumpiniecisku jaunieša garu
Jāņa Tomaša dzejas krājums "Melnie darba cimdi" perfekti veido redzes gleznas. Caur dzejoļu rindiņām var sajust darbību, sagaršot emocijas un redzēt skaņu, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Autoram tas sanācis, katrā strofā veidojot salīdzinājumus un pārklājumus starp nesavienojamiem priekšmetiem un tēliem un veidojot košas personifikācijas un metaforas ikdienišķām lietām, kā sievietes krūtīm, cilvēka dzīvei un dažādiem ikdienišķiem objektiem.
Darbības paradoksi un mija starp fiziski iespējamo un neiespējamo liekas tik perfekti paskaidrota, aprakstot ikdienišķu neikdienišķa redzes skatījumā. Cilvēka prāts mijas ar ķermeni, kā daba mijas ar pilsētu.
Autora prastā, bet tomēr skaistā leksika neatstāj iespaidu, ka būtu vecāks par divdesmit. Šī debija ir panākusi savu iespaidu, kas atgādina sajūtu atrasties Centrāltirgū, bet ar labu noskaņojumu un ironisku skatu uz pretīgo un daiļo apkārtējā vidē.

Miķelis Liniņš

ĀVĢ 11.klase

Tas ir kā sēdēt Centrāltirgus vidū.
Krājums ar divām sejām, jo virspusē ir labi rakstīta dzeja, zem kuras slēpjas (ritmiski) potenciālas repa rīmes.
Šo Jāņa Tomaša dzejas krājumu "Melnie darba cimdi" varētu arī saukt par menta balādi, jo ir ļoti plašs vides raksturojums, kas stāsta par Rīgas dzīvi. Krājumā tiek stāstīts par Rīgas dzīvi, kādu, iespējams, autors to redz savā ikdienas darbā. Šie vides apraksti ir tik detalizēti, ka tu patiešām tiec novietots tajos nostūros, par kuriem raksta autors. Tomēr tā nav vienkārši tumšo Centrāltirgus nostūru aprakstīšana, bet arī teksts par pašu dzīvi Rīgā, kā tā ietekmē cilvēku. Tekstā tiek arī vērsta uzmanība vispārīgām problēmām, jo, kad tu starp vides aprakstiem ievēro uzbraucienu Rainim, par to ka viņa dzeja ir pārvērtēta, tu esi diezgan pārsteigts.
Lai arī cik nepareizi neizklausītos, reti cilvēki pieņem to, ka viņš ko šādu spētu, tomēr tā ir ļoti laba debija.