"PIERES VIETA"

Vensko Pieres vietasandra vFoto: LALIGABA publicitātes attēls

IZDEVĒJS: Dienas Grāmata


AUTORE: Sandra Vensko


REDAKTORE: Dace Sparāne-Freimane


MĀKSLINIEKS: Jānis Esītis


ANOTĀCIJA: "Pieres vieta – man tas ir prāta stāvoklis, ko cilvēks saskarsmē ar pārējo pasauli nemitīgi izmaina. Garīgās metamorfozes notiek nemitīgi. Tomēr varbūt tieši tāpēc, ka nemitīga prāta kontrole nav iespējama, cilvēks spēj piedzīvot un pārdzīvot visus dzīves kāpumus un kritumus."
Sandra Vensko


PAR AUTORU: Sandra Vensko (1958) dzimusi Grobiņā. Sākusi rakstīt 14 gadu vecumā, pirmā publikācija – 1974. gadā. Raksta dzeju, prozu un lugas. Romānu "Maigā okupācija" (2014), "Adele" (2019) un dzejas krājuma "Pieres vieta" (2019) autore. S. Vensko lasītāji ir gan pieaugušie, gan pusaudži, gan bērni. Studējusi žurnālistiku un kultūras vadību, ieguvusi maģistra grādu izglītības vadībās zinātnē Liepājas Universitātē. Aktīvi piedalās Liepājas un novada kultūras dzīvē – vada literatūras un kultūras projektus, konsultē karjeras izaugsmes jautājumos. Iznākušas vairākas prozas grāmatas, iestudētas lugas Latvijas Radioteātrī, 2007. gadā par garstāstu "Vāvere" autore saņēmusi Baltā Vilka balvu.

 

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Lita Silova

Literatūrzinātniece un skolotāja

Dzejoļu krājumam nosaukumā liekot ar ciešanām, mokām asociējamu apzīmējumu, pieres vieta, Sandra Vensko jau pirmajā dzejolī to savieto pārī ar putna tēlu. Tas, manuprāt, sāpīgajam, nenoklusējamajam, sakrālajam skatījumam pievieno mirkļa gaisīgumu, tādējādi veidojas trausls līdzsvars starp esošo vai bijušo un kāroto, iedomāto.
Zinu, ka dzejā parasti neizceļ vērojuma pozīciju, ja vien tas nav liroepisks sacerējums. Tomēr tieši saskatītais, pamanītais piesaistīja manu uzmanību Sandras Vensko dzejoļos: vasaras stāstiņi, lietus, pludmale vai Oslo gluži negaidītā rakursā un valodas spēlēs. Šai iespaidu virknē jauki iederas arī margrietiņas balsī runājošais Dievs, kurš reizumis iejūk pūlī.
Dzīves poētiskos vērojumus krājumā variē, papildina un nomaina pieredzes atraisītas emocijas, arī vēstules un vakardienas sarunas. Tas ir ceļš caur zilajām virtuves durvīm, tas ir ceļš, lai sarunātos ar tēvu, tas ir ceļš, lai raudātu deminutīvos.

Ieva Rupenheite

Dzejniece

Pieres vieta nav vieta, tomēr Sandras Vensko gadījumā tā ir materializējusies dzejas grāmatā un tapusi par liecinieci dzejnieces emocionālajai, sulīgajai valodai, kur "mamma ir zibens un mīlīgs bubertiņš", bet poēma "astoņas tēta vēstules mammai" ir epistolārais romāns. Biezi un tā, ka nokrakšķ, ir Sandras Vensko tēli un salīdzinājumi, kas rada darbību, dzen uz priekšu slinko lasītāju, lai taču tas ņem visas sēnes mežā, un tādā kā dzejas vaivariņu tvanā lasītājs lauž visas bekas un mušmires vienā grozā, attapdamies uz kāda vārda kā celma, ka ir Vensko bula laika noburts. "Pieres vieta", neskopodamies un nešķirojot pēc kalibra, uzrāda visu Sandras Vensko dzejas ieroču arsenālu.

Evija Gulbe

Rakstniece

Sandras Vensko dzejas krājuma nosaukumā paustā pieres vietas metafora kā katalizators iekustina procesus pieres daļā. Dziļāk ir smadzeņu epifīze – neliels veidojums, dziedzeris, gaismu uztverošs orgāns. Gaismas avotu S. Vensko dzejā ir daudz – spilgtas sajūtas, poētiski valodas uzplaiksnījumi, niansēti mirkļu tuvplāni, dabas norišu mirdzums, garīgums.
Dzejoļos jutekliski un emocionāli atklāti dzīves traģiskie, skaistie un rimtie brīži, personiskās un tautas vēstures notikumi. Krājuma kompozīcija vedina domāt par trīsvienību, kurā atsevišķo daļu sākuma un savienojuma punkts ir liriskā varone. Pirmajā daļā viņas skatiens vairāk vērsts uz sevi, otrajā – uz vecākiem un tautas vēsturi, trešajā – uz citiem, vertikālajā aspektā uz Dievu.
Sandras Vensko "Pieres vieta" rosina ar galvu – domāt, ar sirdi – just, ar pieri – uztvert. Tostarp gaismu, kuras atspīdumi slīd arī "pāri manai [..] pieres vietai".