"Ugunsnedrošs pulss"

4.435



Foto: Publicitātes fotogrāfija

IZDEVĒJS: Jāņa Rozes apgāds


AUTORS: Edvīns Raups


MĀKSLINIECE: Gita Treice


ANOTĀCIJA: Dzejoļu krājums “Ugunsnedrošs pulss”- grāmata, kas tapusi lēnām vairāku gadu garumā, rūpīgi atliekot malā ikvienu dzejoli, kam piemīt kāda īpaša dzirksts, bet kas nespēja iekļauties iepriekšējos dzejas krājumos. Rūpīgi pārdomātā krājuma uzbūve ļauj nojaust, ka dzejnieks vēlējies parādīt kādas dvēseles dzīves līkločus, kuros netrūkst ne vairākkārtīgas piedzimšanas, ne vairākkārtīgas nomiršanas, grāmatas noslēgumā sasniedzot to pašu punktu, ar ko viss sākās.


PAR AUTORU: Edvīns Raups (1962) ir viens no spilgtākajiem mūsdienu latviešu dzejniekiem, 7 dzejas grāmatu autors, tulko no spāņu un portugāļu valodas, dažādu literāru balvu laureāts – tostarp saņēmis Klāva Elsberga prēmiju (1990), Latvijas Rakstnieku savienības dzejas konkursa galveno balvu (1992), Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1995), Dzejas dienu balvu (2003), Olivereto balvu (2006), Literatūras gada balvu (2008), Ojāra Vācieša literāro prēmiju (2009), „Latvju Tekstu” Dzejas balvu un „Dienas” Gada balvu kultūrā (2013).
Edvīnam Raupam „nav nekā radniecīga ar sirreālismu kā vienu no 20. gadsimta literatūras strāvojumiem.. Būtībā katrs dzejolis it kā mīņājas uz saprašanas robežas: tam var tuvināties, aptuveni apjaust, par ko autors runā un ko viņš, iespējams, tiecas pateikt, taču, kolīdz atbilde šķietami ieraudzīta, tā uzreiz pagaist nebūtībā. Raups atbrīvo vārdu no pasaules; viņa dzeja – tās drīzāk ir vīzijas un redzējumi”.
(Guntis Berelis)
„Varbūt tieši māksla ir viena no tām unikālajām iespējām – bīdīt šīs robežas. Jo atklāsmes zibsnis tevi saplēš, tas rada tavā informācijas laukā plaisu, no kuras nāk jauna gaisma, un tev tajā brīdī – kā teica Šellijs – „prāts kā degoša oglīte”, un prāts ir gatavs to uztvert.”
(Edvīns Raups)





Raidījums par labāko dzejas krājumu


 

Ekspertu vērtējumi:

Dace Rukšāne-Ščipčinska

rakstniece

Šķiet, vēl precīzāku nosaukumu krājumam nevarēja izdomāt, jo Raupa dzejā šoreiz patiešām atklājas absolūti ugunsnedrošs trauslums un kontakts ar ārpasauli tiek dibināts ar vēnās pulsējošo asiņu netveramo starpniecību. Ik dzejolis svārstās uz būt vai nebūt robežas gan tad, kad autors runā par mīlestību, gan tad, kad pavēršas pret mūžību un Dievu. Ļoti izteiktais vientulības motīvs un liegais poētisms raisa acīs asaras un līdzpārdzīvojumu, burtiski izraujot lasītāju no lietu un faktu pasaules, liekot pavērst acis uz debesīm.

Sigita Kušnere

literatūrzinātniece

Kas atliek, kad dzejas lasījumam atņem teorijas monokli, caur kuru raudzīt atskaņas, tēlu dominantes un pantmēru maiņas? Raupa krājuma gadījumā tās ir atmiņu sajūtas ar atsauci uz 20. gadsimta sākuma modernismu, piedāvājot it kā nesavienojamo – Friča Bārdas un Ezras Paunda saskaņu. Ar atņemtām pieturzīmēm un atgūtu tiešu sarunu – „ar dievu un velnu uz pusēm”.

Ilze Mazpane

literatūras skolotāju kuratore

Edvīna Raupa dzejas krājums „Ugunsnedrošs pulss” ir pārlaicīgs un tajā pašā laikā izteikti fizisks pārdzīvojums ar toņu pārejām no cilvēciskā uz transcendentālo un atpakaļ. Mīlestības līnija sazemējoties un pārpasaulīgojoties aug un izsīkst, bet, ja lasot dzejoļiem dod mazliet telpas un laika, - izaug. Ar Raupa dzeju lasītājs pieredz atcerēšanos par sevis paša plešanos visos virzienos un raušanos visos pretvirzienos, mirkļa trauslumu mūžības priekšā un mirkļa spēku, mūžību izsakot. Un otrādi un vienlaicīgi.


LALIGABA jauno ekspertu vērtējumi:

Rūta Brīvlauka

RFL 10.klase

Es izlasīju E.Raupa grāmatu divas reizes. Es biju un vēl esmu apjukusi. Ja man kāds pajautātu, kas ir šīs grāmatas tēma, es nezinātu ko tieši atbildēt. Visi šie dzejoļi bija kā migla. Daži vārdi tiem sniedz ideju, un citi vārdi tos padarīja atšķirīgus. Šo grāmatu var saprast tikai emociju līmenī, īpaši tāpēc, ka dažos dzejoļos doma pat nav pabeigta. Tā apraujas tieši vidū. Dzejoļos vienojošās tēmas ir skumjas, ilgas un pārdomas par dzīvi. Es vēl pieminēšu, ka man ļoti patika grāmatas noformējums.

Kirils Ēcis

ĀVĢ 10.klase

Recenzija par Edvīna Raupa dzejas krājumu „Uguns nedrošs pulss“.
(Meža tulpei)
Daudzgadīgs, vidējs liliju dzimtas lakstaugs. Augs kails, zilganzaļš. Zied maijā. Latvijā reti izplatīts. Sens, savvaļā pārgājis krāšņumaugs. Atrodams upju palieņu pļavās.

Īpašas norādes:
Ļoti dekoratīvs augs.
Šajā krājumā Raupa dzejoļiem ir atvieglojošs atmosfēriskums. Pārsvarā dzejoļu telpas ir pavisam neskaidras, it kā darbība levitētu virs zemes. Arī tēlu, kas pēc būtības telpu pleš un pilda, nav sevišķi daudz, ir tikai tādas anonīmās intimitātes kā „mēs“, „es“, „tu“ un „Dievs“. Tomēr es kā lasītājs nejūtos apmaldījies, un tas notiek dzejoļu blīvuma dēļ, tas notiek Raupa lakonisma dēļ. Pārlasot dzejoļus, šķiet, ka kaut kas iztrūkst, it kā iztrūktu daži vārdi, kurus mēs (lasītāji) tur gaidījām. Bet tas notiek tad, kad Lasītājs Apzinātais Otrais met savu svilinošo skatu. Dzejoļi pēc formas un domas ir īsi kā pulsa sitieni, bet ne tādā ziņā, ka tie izzūd kā vienas nakts ekspresijas (tie tomēr ir pierakstīti). Manuprāt, pietiekami precīzi krājumā lasāmos dzejoļu vizualizē starp dzejoļiem ievietotās ilustrācijas – uz sienām iededzinātās ēnas. Daudzi no dzejoļiem ir rakstīti stingrās formās (pulss ir stabils), bet citi – bez ritma shēmām (pulss ir „nedrošs“). Dažu brīdi šo nedrošo pulsu es apzīmētu kā „vienkāršības veiklo neveiklumu“, jo valoda ir ļoti tīra, nepiesārņota, bet tas kā šīs vienības ir saistītas atgādina iekšēju pārdomātu klupšanu, gan vārdu izvēles ziņā, gan to kopējā sintēzē. /tu vari liegties kliegt vai klētī burt/tu vari nebūt būt vai ārpus krist/no tevis kūp un klēpī tvīkst/mans burts/

Īpašas norādes:
Šajā krājumā E. Raups ne reizi nav izmantojis šādus vārdus: „pilsēta“, „potīte“, „prīmuss“.
Šajā krājumā E. Raups vārdu „Dievs“ ir izmantojis 7 reizes – 3 no tām rakstot ar mazo sākumburtu, 3 ar lielo sākumburtu un 1 gadījumā izmantojot izteicienu „ar dievu un velnu uz pusēm“.
Daudzpunkte tiek izmantota 6 reizes, 5 no tām – dzejoļa beigās...

Samanta Purava

ĀVĢ 11.klase

Atceros pirms diviem mēnešiem, kad pirmo reizi nokusa sniegs, es devos agri no rīta uz vienu no Mārupes autobusa pieturām kopā ar kādu savu draugu un saviebusies teicu viņam, ka neatceros pēdējo reizi, kad redzēju pasauli tik saulainu un tajā pašā laikā tik pretīgu. Stāstīju viņam, ka šogad sniegs (un vispār drūmie gada mēneši) ir bijis vairāk kā sega, kas ietver sevī mierinājuma sajūtu. Kamēr tas vēl ir zem mūsu zābaku zolēm, tikmēr vēl var aizmisties, tikmēr vēl var ignorēt problēmas sadzīvē un prātā. Var satīties ziemas mierinājuma segā un iestrēgt ikdienā, jo gribot vai negribot cilvēki pieskaņojas gadalaikiem, un ziema ir maza kuce.
Pirmo reizi saņemot plaukstās Edvīna Raupa dzejas krājumu „Uguns nedrošs pulss”, manā priekšā gandrīz pats atvērās dzejolis „Nāk pavasaris manu līķi meklēt”. Izlasīju to un uzreiz uzrakstīju draugam: ”Klausies, tas ir tieši tas, ko es tev toreiz stāstīju, tieši tas pats!” Tā bija tikai pirmā reize, kad apdomāju iepilināt savā ūdensglāzē nedaudz par daudz sirds pilienus, lasot šos dzejoļus. Es nespēju nevēlēties tos sadedzināt un nekad pat neskatīties vairs uz vākiem, kuros tie slēpās, bet es tos arī pārāk iemīlēju, lai nenozagtu krājumu no savas skolotājas. Viss, kas tajā rakstīts, bija kļuvis par manu noslēpumu.
Šķiet, ka, šo dzejas krājumu lasot, indivīds vai nu vispār nesapratīs tā ideju, vai idenficēsies ar autora domām un cietīs līdzi katrai zilbei tik izteikti, ka pirms miega tas palīdzēs neaizmigt sāpīgāk, bet spēcīgāk nekā melna kafija krūzē. Ja jums, biedri, ir spēcīga sirds un nervu sistēma, kā arī plašs lamuvārdu krājums, ko pie sevis murmināt, jums patiešam ir jāizlasa šī grāmata.

Our website is protected by DMC Firewall!