“Plaukstu šķērsielas”

4.65

Plaukstu šķērsielas
Andris Ogriņš
Foto: Ģirts Raģelis

IZDEVĒJS: Mansards


AUTORS: Andris Ogriņš


MĀKSLINIECE: K. Butlers (Krys Butler)


ANOTĀCIJA: Autora sastapšanās ar lasītāju "Plaukstu šķērsielā" ir tieša un spilgta. Lasītājs tuvplānā ierauga, virzības, ielas un vārdus, ko ar saviem poētikas paņēmieniem dzejnieka radītā kartē iezīmē laiks. Var salīdzināt šīs līnijas ar savu rokrakstu, ar savu pieredzi un saviem nomoda un sapņa, ķermeņa un gara pieredzējumiem.


PAR AUTORU: Dzejnieks Andris Ogriņš dzimis 1975. gadā Rīgā. Studējis Rīgas Tehniskajā Universitātē. Strādājis par pastnieku, datu operatoru, Latvijas Sporta muzejā par galveno speciālistu pamatdarbības jautājumos. Kopš 1999. gada strādā par reklāmu reģistra datu apstrādes speciālistu.
Publicējies literārajā periodikā un interneta portālos. 2007. gadā piedalījies Jauno un iesācēju autoru seminārā. 2008. gadā laists klajā pirmais dzejoļu krājums "es zvēru pie kraukļiem", pievēršot profesionāļu uzmanību un atnesot autoram Literatūras gada balvu par spilgtāko debiju, kā arī Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendiju par labāko debiju. 2011. gadā izdots Andra Ogriņa otrais dzeju krājums "zem pulksteņa pulkstenis".



SATORI sarunas:


 

Ekspertu vērtējumi:

 

Artis Ostups

Dzejnieks

Lasot Andra Ogriņa jaunāko krājumu, mainās attieksme arī pret viņa iepriekšējām dzejas grāmatām – tagad tās var lasīt kā smagus vingrinājumus jaunam kvalitātes pakāpienam. Ogriņa darbos ienācis vieglums, parādījusies brīva telpa starp vārdiem, tādējādi līdzsvarojot dzejnieka sarežģīto, lasītājam ne vienmēr izprotamo iztēli. Kaut gan viņa dzeja nav par katru cenu jāizprot, tā drīzāk iecerēta kā tēlu un ciešanu izvirdums.

 

Sandra Ratniece

Literatūrzinātniece

Andris Ogriņš savas dzejas cienītājus pieradinājis pie melnā grāmatu noformējuma, un te pēkšņi pretmets – balts krājuma vāks, tādēļ ar ziņkāri ķēros pie teksta lasīšanas, un atkal pārsteigums – sirreāli asociatīvā pasaules izjūta nomainīta, precīzāk, papildināta ar imažinisko izziņas un izjūtu pasauli. Andris Ogriņš atkāpies no sablīvētu poētismu intensīva lietojuma. Nezaudējot savu radošo rokrakstu, dzejnieks izvēlējies tekstu nepārsātināt, un šķiet, ka tā ir pareizā izvēle, jo Ogriņa teksti vienmēr bijuši intelektuāli daudzslāņaini, ļoti sabiezināti un asociatīvi. Šo krājumu lasot un tajā iekrītot, savukārt gribas virtuāli izstaigāt katram savas esmes šķērsielas un sajust plaukstas, citiem vārdiem, dzīves paralēlās vai krustceļa līnijas. Kritiķu domas par Andra Ogriņa dzeju ir lauzušas šķēpus un lauzīs arī šī krājuma kontekstā. Bet būtiskākais ir tas, ka dzejnieka rokraksts ir atpazīstams, viņa pasaules redzējums vienmēr ir tiecies dziļumā un ir intelektuālā intensitātē vērsts, taču tieši šajā krājumā, šķiet, iepriekš pozicionēto, brīžiem mākslīgi konstruēto poētiku un ambīcijas ir nomainījis patiesums, un es labprāt pieņemu dzejnieka izvēlēto plaukstu šķērsielas metaforu un, sniedzot savu plaukstu, ietiecos dzejniekam piedāvātajā laika, nomoda sapņu, garīguma atklāsmju un vilšanos eksistenciāli mainīgajā sajūtu epicentrā – Ogriņa jaunajā dzejas grāmatā.

 

Anda Baklāne

Literatūrkritiķe

Raktuves, kurās Ogriņš iegūst savas dzejas tēlus, viņa dzīves laikā netiks izsmeltas. Savulaik mēs šo dzejnieku iepazinām kā vienu no izcilākajiem latviešu sirreālistiem; tagad viņš vairs nepievelk pilnu grāmatu ar tik drausmīgi smagiem, melniem, gigantiskiem tēlu vezumiem, viss tiek darīts vēja pūsmas vieglumā, šķiet, viņam atliek tikai papūst un tēli sakrīt dabīgi glītās kombinācijās. Ja vispār iespējams, ka dzejnieks kādu pārstāv, tad Ogriņš izsakās to cilvēku vietā, kuri šajā realitātē savu vietu īsti tā arī nav atraduši, kuri bieži domājuši, ka vēlētos izkāpt vai, Ogriņa vārdiem runājot, "gaida atļauju nomirt". Šī dzeja tomēr ir lietisks pierādījums tam, ka ir arī dzīve pēc vilciena aiziešanas, dzīve starptelpā, kur arī tad, ja esi muša ar norautiem spārniem un hroniski slapjām kājām, tomēr eksistē skaistums un kaislīgas mīlas mokas. Īsi sakot, Ogriņš "Plaukstu šķērsielās" ir ne vien sirreālistisks eksistenciālists, bet arī nolādēts romantiķis, taču man ir aizdomas, ka viņš lasītājus dzirda ar anestezējošiem līdzekļiem, jo, kad uz dabīgi glītajām kombinācijām paskatās ciešāk, tur netrūkst trūdu un viepļu.

 

Jeļena V.

10.klases skolniece

Andra Ogriņa dzejoļu krājums „Plaukstu šķērsielas” ir uzrakstīts 2015. gadā. Tas ir tiešs un spilgts. Dzejoļu krājumā katrs lasītājs var iziet cauri šīm šķērsielām kā cauri savai dzīvei, ieraugot sevi un savu dzīvesstāstu. Grāmatu atverot, ir uzzīmēta plauksta, kas mēģina satvert kaut ko. Manuprāt, plauksta simbolizē tiekšanos pēc mīlestības.
Grāmatā tiek atainotas cilvēku problēmas, jūtas, reliģija, ilgas, vientulība, mīlestība, dzīves skarbā realitāte. Šis dzejoļu krājums atspoguļo mūsdienu problēmas.
Dzejoļu krājums ir uzrakstīts no citāda skatupunkta. Tas padara to īpašu. Grāmatā atradu sevi – „tu kā vagonā netīšām tikusi muša/ nemitīgi pārsēdies/ sities gar aizvērtajiem logiem/ un sejām”.
Katram iesaku izlasīt šo grāmatu, jo tā palīdz „mazajā saskatīt un izpētīt lielo un mūžīgo”.

 

Katrīna Štēbele

12.klases skolniece

Vārdi, kas raksturotu A. Ogriņa dzejoļu krājumu Plaukstu šķērsielas ir prāta dzīles un mīlestības ilgu dziļums. Lasot šo darbu, mani nepameta doma par to, kā gan māksliniekam ienāca prātā tik oriģināli salīdzinājumi un metaforas, kas savieno šķietami nesavienojamo. Nereti kādu dzejoli nācās izlasīt divas, pat trīs reizes, tie šķita sarežģīti tieši vārdu izvēles dēļ. Nekad iepriekš nebiju lasījusi tik savā ziņā neizprotamu, oriģinālu un personisku dzeju. Dzejoļos mani ievilināja liriskā “es” gremdēšanās atmiņās, skumjās pēc “viņas”. Dažbrīd man šķita, ka es lasu mīlas vēstules vai kāda dienasgrāmatu. Viscaur krājumam vijas cerības un bezcerības motīvs, jēgas meklējums. Visvairāk mani uzrunāja dzejolis “vēja pulkstenis rāda bez piecpadsmit vienpadsmit...”, tas man lika domāt par mirkļa vērtību un, lai cik arī banāli tas skanētu, par dzīves baudīšanu, par skaistā rašanu ikdienas dzīves sīkumos. Parasti pēc literārā darba izlasīšanas kļūst skaidrāks skats uz dažādām dzīves vērtībām, bet pēc šī dzejoļu krājuma iepazīšanas tā nebija. Man radās jautājumi par to, kas tad īsti ir vērtīgākais, un kāda gan šim visam ir jēga.

 

Laura Burgmane

12. klases skolniece

Andra Ogriņa dzejoļu krājuma nosaukums principā jau norāda, kāds ir tā motīvs. Šķērsielas uzreiz saistās ar pilsētas ielām, kuras krustojas cita ar citu. Plauksta, kā cilvēka ķermeņa daļa, sniedz dzejoļiem personības. Dzīslojums, kas ir uz plaukstas, arī krustojas viens ar otru. Andris Ogriņš savos dzejoļos ir izmantojis pilsētas motīvu, lai aprakstītu cilvēkus un mūsu savstarpējās attiecības, turpretim, domājot par pilsētu un mazajām ieliņām, dzejnieks koncentrējas uz cilvēka kā objekta iesaisti savā aprakstā.
Sākot lasīt šo krājumu, nav iespējams uzreiz saprast dzejnieka domu gājienu un ir nepieciešami daži “ieskriešanās” dzejoļi, lai aprastu ar ritmu un iemācītos arī lasīt starp rindām. Lai gan sākumā varētu šķist, ka dzejoļi koncentrējas uz pilsētvides iesaisti, bieži ir arī manāma dabas iesaiste. Visoriģinālākais šajā krājumā šķita veids, kā Andris Ogriņš brīvi spēja izdomāt radošus veidus, lai salīdzinātu cilvēkus ar dabu un otrādāk. “ierindā stāv koki un neviens neatceras/ kurš viņiem pavēlējis kustēties tikai vējā/ vai zāģa gāztiem/(..)” Šīs rindiņas ir interesantas tajā, kā šo pavēli var attiecināt gan uz kokiem, kā ir rakstīts, gan arī uz cilvēkiem. Abi varianti ir pareizi un reāli. “Plaukstu šķērsielās” Andris Ogriņš liek aizdomāties, ka cilvēks un daba, un pilsēta ir ļoti līdzīgi, kas pat pēc krājuma lasīšanas šķiet loģiski. Tagad rodas jautājums, vai dzejnieka spējās ir sasaistīt arī citas sākumā šķietami atšķirīgas lietas.