“Mūžīgā nepārtikusī stirna”

Mūžīgā nepārtikusī stirna
Anita Mileika
Foto: Ģirts Raģelis

IZDEVĒJS: Latgolys studentu centrs


AUTORS: Anita Mileika


ANOTĀCIJA: Dzejas krājumam ir divas daļas: latviešu literārajā valodā un latgaliešu rakstu valodā rakstītie dzejoļi. Tie atklāj autores pasaules duālismu, tomēr arī abu pasauļu saikni. Abām dzejas krājuma daļām izvēlētie moto sabalsojas un vēsta par sievišķo pasauli, kurai trūkst mīlestības.


PAR AUTORU: Anita Mileika dzimusi 1987. gadā Dagdas novada Asūnes pagastā, ieguvusi filoloģijas maģistra grādu Rēzeknes Augstskolā. Mileikas dzeja līdz šim publicēta latgaliešu kultūras ziņu portālā lakuga.lv (2011, 2012), interneta žurnālā satori.lv (2012, 2013), žurnālā “Karogs” (2009) un Literārās Akadēmijas kopkrājumā “Toksiskā rasa” (2008). Autore regulāri piedalās tekstu lasījumos kopā ar citiem latgaliešu autoriem. 2011. gadā dzejniece saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks”, kas ir augstākais apbalvojums latgaliešu kultūrā.



SATORI sarunas

Ekspertu vērtējumi:

Aivars Eipurs

Dzejnieks

Latgales puses autoriem patīk savās grāmatās ievietot arī latgaliski rakstītus dzejoļus. Tā tie negribot norāda, ka tas ir dialekts, nevis valoda, jo citādi tie būtu dzejoļi latviski netulkotā valodā, kas šādā izdevumā nebūtu vēlams. Jaunās autores grāmatā daudz stiprāki ir latviešu literārajā valodā rakstītie dzejoļi, kas gandrīz viscaur, par spīti dažām ne visai veiklām vietām, uzrāda atzīstamu briedumu, un ir dzeja, kas būtu labāko dzejnieču cienīga. Piedzīvoju īstu dzejas lasītāja prieku, ar acīm, ne rokām, virpinot Mileikas svaigās, šķietami vienkāršās, rindas kā dažbrīd līdz galam neapstrādātas krelles. Šeit dzejoļos nemiers piedzimst it kā no miera, no nekā un otrādi – miers piedzimst no nemiera. Tādi kā savienotie trauki.

 

Sandra Ratniece

Literatūrzinātniece

Anitas Mileikas debijas krājums ir akcentējams būtiska iemesla dēļ – dzejnieka dažādais izteiksmes veids. Proti, krājumu var sadalīt divās daļās: divās ābola pusītēs. Vienu ābola pusi, kas ir sārtāka, veido teksts latviski, otru pusi, kas savukārt ir sulīgāka – latgaliski. Anita Mileika nepārgriež šo ābolu – tas ir kā viens nobriedis veselums. Dzejoļos, kas tapuši latviešu literārajā valodā, ir dziļuma šarms, tie ir teksta formas apjomā plašāki, un, šķiet, tieši dzejoļiem latviski visvairāk atbilst krājuma nosaukums "mūžīgā nepārtikusī stirna" (šādas rindas gan krājumā neatradīsim), kas, pēc dzejoļu noskaņas spriežot, ir liriskās varones emociju spilgts raksturojums. Dzejoļi, kas tapuši latgaliešu rakstu valodā, formas ziņā ir pieticīgāki un apjomā koncentrētāki, toties izteiksmē sulīgāki, patiesāki, liriskās varones izsāpēto sāpju tiešie atklājēji. Liriskās varones seksualitāte, pārdzīvojumi un sievišķība uzrunā, jo dzejniece prot mūžsenās tēmas nepiesārņot ar klišejām un sentimentu. Anitas Mileikas dzeja ir kā smaržīgs, sulīgs, nogatavojies ābols, kuru jāsteidz nobaudīt.

 

Ilmārs Šlāpins

Filozofs un publicists

Trausla un brutāla, Anita Mileika šķiet izkāpusi no kādas smeldzīgas alternatīvās kinofilmas par mīlestības izsalkušu jauniešu problēmām un cerībām, dzīves dubļiem un mirdzošiem rasas pilieniem rīta saulē. Viņa nenoliedz un neapsūdz dzīvi, bet cenšas tajā saskatīt iespēju kaut ko pateikt par ikvienu visikdienišķāko sīkumu – pateikt tā, lai to būtu vērts ierāmēt pāris vai pārdesmit dzejas rindiņās latviski vai latgaliski. Pašas skaldīta malka, pie upes nokrāsoti kāju nagi, mātes cepts speķis, silta maize, krūšturu reklāma televizorā, bērnības putra, vientulībā izsmēķētas cigaretes pelni – tas viss kā mazu pērļu virtenes ir rūpīgi sakrāts un noglabāts, lai reiz parādītu kādam tuvam un dārgam cilvēkam.

 

Jeļena V.

10.klases skolniece

Latgaliešu autores Anitas Mileikas dzejas krājums "mūžīgā nepārtikusī stirna" ir uzrakstīts 2015. gadā. Tas ir sievišķās pasaules atainojums. Dzejoļu krājums ir sadalīts divās daļās: latviešu un latgaliešu valodā. Tas rada divas pasaules. Dzejoļos autore stāsta par jūtām, cilvēku rīcību, rutīnu, bezatbildīgiem cilvēkiem.
Dzejoļu krājumā var izlasīt par cilvēku problēmām ikdienā, viņu sāpēm, pārdzīvojumiem. Latgaliešu valoda dzejoļu krājumu atdzīvina ar savu humoru. Interesanti tas, ka humors un dziļas domas ir savītas kopā. Sieviete dzejas krājumā ir nogurusi. Viņa alkst pēc mīlestības, saprašanas. Laika ritējums ir ātrs. Cilvēks nespēj pagūt izdarīt visu, par ko sapņo. Lasot krājumu, dažviet man nāca smiekli, ne reizi vien es ieslīgu pārdomās. “’Attiecīgajā naktī arī tu sapratīsi ka//katrs/pats/ir savas laimes kalējs”. Šī rindiņa īpaši man patika, un es tai pilnībā piekrītu. Katrs pats veido savu dzīvi. Dzejoļu krājums man ļoti patika, un es iesaku katram to izlasīt.