„Dzeiveiba”

dzeiveiba
Ilze Sperga
Foto: Marģers Ziņģis

IZDEVĒJS: Cymuss


AUTORS: Ilze Sperga


REDAKTORE: Anna Rancāne


MĀKSLINIECE: Ieva Zāgere


ANOTĀCIJA: Ilzes Spergas debijas stāstu krājumā "Dzeiveiba" apkopoti deviņi līdz šim nepublicēti vai internetā fragmentāri publicēti stāsti mūsdienu latgaliešu rakstu valodā. Šie stāsti vairākas reizes ir atzīti par labāko latgaliešu prozu un apbalvoti ar Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks", šo balvu par labāko sniegumu literatūrā 2014. gadā ieguvis arī krājums "Dzeiveiba".
Grāmatas redaktore Anna Rancāne par stāstu krājumu "Dzeiveiba": "Ilzes Spergas stāstos dzīvo mazie ļaudis. Tie, par kuriem jau Svētajos Rakstos sacīts, ka tieši viņiem Dievs atklājis debesu valstības noslēpumus. Un bēda esot tiem, kuri nodarīs pāri kaut vienam no tiem mazajiem. Brīžiem lasot uznāk smagums no tik skaudra dzīves materiāla, bet grāmatas nosaukums ir "Dzeiveiba", un tas liecina, ka viss beigu beigās tomēr pavērsīsies uz gaišo pusi. Šie ir stiprās Latgales stiprie stāsti."


PAR AUTORU: Ilze Sperga dzimusi Varakļānos, augusi un mācījusies Viļānos, studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē un ieguvusi doktora grādu filoloģijā. Raksta pārsvarā latgaliešu rakstu valodā. Viņas mājaslapa naktineica.lv.


 


Ekspertu vērtējumi:

Ilmārs Šlāpins

Filozofs, publicists, redaktors

Unikāls un drosmīgs mēģinājums turēt dzīvu latgaliešu literāro valodu, rakstot tajā par mūsdienu cilvēkiem, viņu dzīvi un domām, atrodot īstos un pareizos vārdus, taču ne uz brīdi nepadarot to par ciniski filoloģisku eksperimentu. Svarīgs ne tikai tiem, kam latgaliešu valoda ir dzimtā, bet arī visiem latviešiem, kas vēlas saprast un sajust arī savas valodas saknes, asnus un paralēlos atzarus.

Lita Silova

Literatūrzinātniece un literatūras skolotāja

Ilzes Spergas „Dzīvībai” ir pārliecinoša atskaites sistēma: smarža, krāsa, atbalsta punkta meklējums.
Dzīvības smaržai stāstos piemīt izteikts rudenīguma tonis, kas vienlīdz atgādina par bijušo, tiklab piesaka nākotni, kam nav daudz izredžu atšķirties no tagadnes. Dzīvības krāsai piedien ikdienas parastības skaņa, vien bērniem un dzīves pabērniem ir spilgtākas krāsas: asaras un asinis.
Dzīvībai Ilzes Spergas stāstos atbalsta punkts ir – neiespējami stabils („Kur sauleitei sāta”), bērnišķi skaidrs („Deputats”, „Laime”), pārliecinošs un īsts atšķirīgumā („Duraceņš”), bet visvairāk – tas meklējams un rodams dabas mirkļu patiesumā: egļu jaunaudzes mirdzumā („Puika mežā”) – suņuka miegā („Laime”), iedomātajā savā mājā mežā – („Pajem mani sev leidza”).
Dzīvība – tās ir sāpes, tā ir nemaņa, tas ir atceres mirklis kapos, tas ir gājiens uz Rīgu, kas tepat – aiz meža... Dzīvība – tas ir ikviens visparastākais dzīves brīdis: skaistais un skaudrais visbiežāk ir vienlaikus, bet dzīvības nianšu bagātību izjūt tieši tad, kad sāp.

Iveta Ratinīka

Dzejniece un literatūras skolotāja

Ar Sperga, Sperga... Cik žēl, ka tev būs grūti atrast savu lasītāju. Latvieši līdz galam nesapratīs valodas, un pati zini, kā tevi nesaprot latgaliešu tantītes, kas savukārt spēj izlasīt, bet domā ne tik tieši, tik dzīvi, tik ļoti tā, kā pie Rēzeknes runā un jūt mana baba... "Stuosts par suneiti" vispār ir dzīvesapliecinājuma šedevrs un antropologu, etnogrāfu un dzīvesstāstu kolekcionāru sapņu pētnieciskais objekts, un kas tāds, par ko nespēju nesmaidīt.
Ilzes Spergas prozas teksti liek smieties, raudāt, just dikti tieši, sen mani kas prozā rakstīts nav tā uzrunājis. Viņa ir gan literatūrzinātniece, gan mamma, bet no prātniecības un didaktiskas ne miņas. Toties latgaliskās vitalitātes un arī latgalisko skumju pārpārēm. Un nav te nekāds lokālpatriotisks rezervāts, nebūt ne. I par tū paļdis!

Agnese Laicāne

Izlasot šo stāstu krājumu parādījās simpātijas, ko saskatīju tekstā. Man ļoti patika tas, kā autore spēja pastāstīt, parādīt to, kāda ir ikdiena, izmantojot latgaliešu valodu. Jo citas reizes esmu saskārusies ar latgaliešu valodu tikai to tautas dziesmu dēļ. Šī iezīme man parādīja to, ka, neraugoties uz to, cik "veca" varētu šķist valoda, tā liekas tuvāka un nedaudz arī mūsdienīgāka. Ir ļoti interesanti lasīt latgaliski, ja pat neesi pieradis runāt šajā valodā ikdienas steigā. Es ieteiktu lasīt arī tiem, kuru saknes nav Latgalē.
Stāstiem piemīt, manuprāt, latgaliešiem raksturīgais humors, komiskas situācijas, kas ikdienu padara vieglāk uztveramu un daudz labāk paciešamu. Turklāt tie liekas arī iedvesmojoši. Tie parāda to, ka, pat ja ir ceļā kādas grūtības, nevajag noliekt galvu, bet gan turpināt izcīnīt savu ceļu tālāk, lai tur vai kas.
Dažkārt saskatīju pārdomas, kas likās kā no mana prāta izrautas. Vai tiešām daudziem ir tik līdzīgas domas par kādu konkrētu situāciju? Tas, lai labāk paliek neatbildēts jautājums. Tā saglabājas kaut neliela intriga, mistērija, noslēpumainība. "Da i kaids tolks tod vyspuor dzeivuot, ka naredzi tuoļuok par meža molu i cytu ļaužu apleik nav kai itī svātī veči kļūsterī voi jaunī padlizys, kas knapi īsastuojuši kļūsterī i ar vīnu rīvu smedziņūs — tū pošu nu krysta."

DMC Firewall is a Joomla Security extension!