"KLUSUMA FORMA"

2.55

Vadons Klusuma Formaj vadonsFoto: LALIGABA publicitātes attēls

IZDEVĒJS: Pētergailis


AUTORS: Jānis Vādons


REDAKTORS: Artis Ostups


MĀKSLINIEKS: Ivo Grundulis


ANOTĀCIJA: "Dzejas krājums "Klusuma forma" ir dzejnieka Jāņa Vādona trešā grāmata pēc 2011. gadā iznākušā krājuma "Virve" un 2014. gada krājuma "Pagaidām iesāpas elpa". Jaunajā krājumā iekļauti 2014.–2018. gadā sarakstītie dzejoļi, kas no vienas puses ļauj atpazīt J. Vādonam svarīgo tēmu turpinājumu, bet no otras – arī vairākas izmaiņas autora poētikā. Pēc rūpīgas dzejoļu atlases kompaktā grāmatas struktūra veidota trīs daļās. Ievērojamu grāmatas daļu veido cikli, kuros ir no 4 līdz pat 14 dzejoļiem, kļūstot par būtisku grāmatas saistvielu ne tikai krājuma organizācijas ziņā, bet mērķtiecīgi veidojot un izvēršot saturu un nozīmes, ar kurām autors strādā. Viena no nozīmīgākajām jaunajām tēmām ir attiecības ar bērnu. J. Vādons turpina t. s. stāstošās dzejas stilu. Viņa dzeja kļuvusi atvērtāka, tiešāka, taču joprojām viņu interesē noslēpums. Būtiska tēlainības daļu veidota saistībā ar glezniecību. Un nozīmīgs, daudzveidīgs krājumā ir klusums. Tāpat joprojām būtisks J. Vādona dzejā ir sievietes tēls. Dzejā ieskanas arī privātāki motīvi; tiešu un netiešu sasauksmju ar laikmeta un mūsdienu cilvēka aprisēm nav daudz; drīzāk meklējumi ir vispārīgās telplaika teritorijās."
Artis Ostups


PAR AUTORU: Jānis Vādons (īstajā vārdā Jānis Veckrācis) dzimis 1979. gadā Kuldīgā. Viņš ir dzejnieks, dzejas kritiķis, publicists, žurnāla "Domuzīme" literatūras nodaļas redaktors. Autors dzejoļu krājumiem "Virve" (2011), "Pagaidām iesāpas elpa" (2014), "Klusuma forma" (2019). Dzejas krājums "Virve" 2012. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Spilgtākā debija". 2019. gadā iznāca Jāņa Veckrāča monogrāfija par Josifu Brodski "Linguistic and Translatological Aspects of Poetry Translation. Joseph Brodsky’s Texts in Russian, English and Latvian".

 

LALIGABA 2020 ekspertu komisijas priekšsēdētāja – rakstnieka un literatūrkritiķa Gunta Bereļa – rezumējums par apbalvotajiem darbiem:

Labākais dzejas autordarbs latviešu valodā: Jānis Vādons "Klusuma forma"

Dzeja piedzimst autora apziņas klusumā, un arī lasītāja apziņā vārds pārtop klusumā. Vārds ir tikai starpposms starp autoru un lasītāju. Liekas, tieši šis kategoriskais uzstādījums "Klusuma formu" izvirzīja 2019. gada dzejas grāmatu priekšplānā, īpaši vēl tāpēc, ka pirmajā acu uzmetienā Vādona dzejproza un verlibrs ir nepretenciozi "stāstošs" – autors runā par pagalam ikdienišķām un lāgiem triviālām būšanām, taču fonā allaž paliek jautājums – kā izteikt vārdos klusumu? Var jau būt, ka klusuma forma patiesi ir vārds, savukārt piešķirt klusumam formu ar vārdiem, kas jau paši par sevi tiecas pārtraukt klusumu, – tā nudien ir liela uzdrīkstēšanās.

EKSPERTU VĒRTĒJUMI:

Arnis Koroševskis

Literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis

Ar katru nākamo krājumu Jānis Vādons arvien vairāk pierādījis savu talantu – "Klusuma forma" ir viennozīmīgi spēcīgāks darbs par krājumiem "Virve" (2011) vai "Pagaidām iesāpas elpa" (2014). Pārējo šī gada dzejas žanra nominantu lokā Vādons atrodas it kā savrup un nomaļus, lai gan fragmentāri šķiet radniecīgs Andra Ogriņa poētiskajai pasaulei. Vādona dzeja ir blīva un sarežģīta un šķietami zaudē jēgu, ja to mēģina definēt un klasificēt jelkādās literatūrzinātniskās kategorijās. "Klusuma formas" filozofiskās domas ietilpību vēl jo lielākā mērā sabiezina acumirklīgu, taču vizuāli paliekošu iespaidu tvērums, kas fiksēts ar rūpīgi pārdomātu un izvēlētu valodu. Taču jau nākamajā mirklī vizuāli konkrētais kļūst nenoteikts un abstrahēts, mijas ar ko vielisku un gaisīgu. Dzejnieks arīdzan balansē starp minimālisma un maksimālisma kategorijām – it kā operējot ar vienkāršiem valodas līdzekļiem, taču virknējot un kombinējot tos komplicētās konstrukcijās. Kur valoda un autora intonācija šķiet raupja un skaldoša, jau nākamajā mirklī tā kļūst plūstoša un nogludināta, taču tam vienmēr ir skanisks pamatojums. Vādona dzeja atgādina straumi, kurā divreiz neiekāpt, proti, kuru divreiz nav iespējams vienādi izlasīt un uztvert, un tieši tādēļ dzejnieks izpelnās ievērību ar savu neparastumu.

Anna Auziņa

Dzejniece

Savā trešajā krājumā Jānis Vādons pievēršas valodas problemātikai, vienlaikus nezaudējot piesaisti realitātei. Pamīšus verlibrā un dzejprozā paustas kontemplatīvas pārdomas par mākslu, pagātni un ģimenes dzīvi, uzburot lasītāja iztēlē sirreālas, taču dzīvas un konkrētas ainas. Niansētos toņos ieturētas skumjas un savādas noskaņas; universāli vai rietumu kultūrai kopīgi tēli un motīvi mijas ar Latvijas kultūrai raksturīgo, kas dažkārt reprezentējas netulkojamās valodas īpatnībās, piemēram, viens no dzejoļiem sarakstīts tāmnieku dialektā. Šķietami attālināta no laikmetīgā, Vādona lietotā latviešu valoda un filozofiskā koncepcija tomēr iespējama tieši tagadējā situācijā.
Krājums spēj sagādāt kā emocionālu, tā intelektuālu, taču galvenais – estētisku baudījumu gan tiem lasītājiem, kam patīk silta sirsnība, gan tiem, kas dzejā meklē vēstījumu vai vēsturisku aktualitāti, gan arī tiem, kas novērtē teorētisku ietvaru. Detaļās nostrādāts un personiski dziļi piedzīvots, krājums apliecina varoņa personības izaugsmi un autora profesionālo briedumu.

Ieva Rupenheite

Dzejniece

Pieticīgais dzejoļu krājuma nosaukums atstāj atvērtas durvis visiem iespējamajiem uzbrukumiem, jo arī klusuma formām piemīt daudzveidība. Dzejnieka radītā krājuma kopējā noskaņa vistuvākā šķiet tieši tam mirklim, kad orķestris maigi un saudzīgi pārvar robežu starp klusumu un skaņu, tam brīdim, kurā sāk dzīvot mūzika. Arī Jāņa Vādona tekstiem, kas nevis ir grāmatā, bet līdzīgi miglas strēlēm un mutuļiem veļas no lapaspusēm un apņem lasītāju, piemīt nevainojama pauzes izjūta. (Man) nav svarīgi, kas lasāms katrā atsevišķā dzejolī, kādi žilbinoši salīdzinājumi nozib rindās, jo klusuma forma ir dabas parādība: "nav jūsu namos manis es zīmēju un rādu/ kāds svētais upei cauri gājis liegs".